Es ļoti labi atceros, kā pirms diviem gadiem – vasarā – «Zemgales Ziņās» rakstīju komentāru «Eseja neredzīgajiem», kura pamatdoma bija skaudra un vienkārša: cik ilgi uz Latvijas ceļiem mirs cilvēki.
Es ļoti labi atceros, kā pirms diviem gadiem – vasarā – “Zemgales Ziņās” rakstīju komentāru “Eseja neredzīgajiem”, kura pamatdoma bija skaudra un vienkārša: cik ilgi uz Latvijas ceļiem mirs cilvēki. Pagājušās nedēļas nogalē autokatastrofās bojā gājušie nav vairs tikai auksta duša, tā ir apātija un absolūta zaudējuma sajūta.
Piektdien un sestdien Limbažu un Rēzeknes rajonā bojā gāja astoņi jauni cilvēki. Šī nav pirmā “asiņainā” nedēļas nogale un, šķiet, arī ne pēdējā. Diemžēl. Līķu skaits aug, un tam paralēli aug arī apātija pret ik visu, kas līdz šim darīts, lai mazinātu bojāgājušo skaitu. Jā, mēs visi esam gudri un ļoti labi zinām, ka braukšana dzērumā vai pārgalvīga auto vadīšana var beigties letāli; mēs visi ļoti labi zinām, ka šāda braukšana liecina par bezatbildību gan pret sevi, gan pret citiem. Mēs to visu ļoti, ļoti labi zinām, tikai viena lieta paliek neatbildēta – kādēļ joprojām kopš “asiņainajiem Jāņiem” Latvijā nekas radikāli nav mainījies, izņemot pašus Jāņus. Uz Latvijas ceļiem ir tik daudz mirušo, ka šāda nāve jau sāk robežoties ar banalitāti. Kas gan var būt drausmīgāks par nāvi, kura vairs nesatrauc cilvēkus?
Visdīvainākais šo traģēdiju kontekstā ir atbildīgo amatpersonu apbrīnojamā nevainīguma sajūta. Ceļu policijas pārvaldes priekšnieks Visvaldis Puķīte kā tāds viedais ciema gudrinieks svētdien tūlīt pat pēc deviņu cilvēku dzīvību zaudēšanas pravieto: cilvēkiem būtu jāvēršas citam pie cita, nepieļaujot braukšanu dzērumā vai bez tiesībām, kā arī cenšoties novērst jebkādus ceļu satiksmes pārkāpumus. Tas izklausās tik skaisti un naivi, ka to varētu iztulkot arī kā attaisnošanos, proti, mēs, ceļu policisti, neesam vainīgi, bet tie šoferi… tie ir īstie vainīgie.
Kad no Ceļu policijas šefa jādzird šādas nodrāztas frāzes, nerodas priekšstats, ka valsts institūcijas patiešām nopietni risina problēmu. Nezin kāpēc atbildīgās amatpersonas allaž izvairās runāt par dziļākiem cēloņiem, kā, piemēram, ceļu policistu korumpētību. Tieši folklorizētie “piecīši”, manuprāt, ir viens no vērā ņemamākajiem faktoriem, kas šoferos, sevišķi gados jaunajos, rada un atražo tiesisko nihilismu. Nospļauties, ka par braukšanu dzērumā tiek atņemtas tiesības – sameklēs pareizos “galus”, samaksās pareizajiem cilvēkiem, un lieta būs darīta. Tie nav mani izdomājumi, bet reāli noklausīti gadījumi, kuros primārie vainīgie tomēr ir nevis tie, kas dod, bet gan tie, kas ņem.
Īsāk sakot, no atbildīgajām institūcijām vairāk dzird vārdu plūdus, nevis redz taustāmus rezultātus. Šai ziņā sevišķi ironisks bija iekšlietu ministra Ērika Jēkabsona paziņojums tūlīt pēc traģēdijas Rēzeknes rajonā, kad bojā gāja pieci jaunieši. Kā norāda iekšlietu ministrs, vainīgi tajā, ka vēl aizvien uz ceļiem mirst cilvēki, ir informācijas līdzekļi, jo tie, lūk, mazinājuši uzmanību drošības jautājumam uz ceļiem, un līdz ar to arī sabiedrība pievēršot mazāku vērību satiksmes drošībai. Šādi izskatās tipiska Latvijas politiķa profesionāli noslīpēta izvairīšanās no atbildības. Rodas iespaids, ka uz mūsu ceļiem vairāk par policiju strādā atbildīgo institūciju sabiedrisko attiecību veidotāji.
No ētikas viedokļa raugoties, Jēkabsonam būtu jāatkāpjas no amata, uzņemoties politisko atbildību par notikušajām traģēdijām, taču Latvijā, kur vainot var visu, izņemot atbildīgās amatpersonas, par šādu politiķa rīcību jāšaubās. Pats galvenais turpmāk ir panākt, lai Ceļu policija patiešām pilda savas funkcijas un garantē drošību uz ceļiem. Ceļu policijai jābūt tikai vienam stratēģiskam mērķim – turpmākajos mēnešos un nākamajā gadā ievērojami samazināt autokatastrofās bojā gājušo skaitu salīdzinājumā ar pēdējiem gadiem.
