Džeza mūziķe iet uz lielo mērķi – raksta albumu, ko plāno publicēt 2022. gadā
Santa Šillere absolvējusi Jelgavas Mūzikas vidusskolas Kordiriģentu nodaļu, Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijā ieguvusi maģistra grādu džeza vokālā. Santa ir multimāksliniece. Viņas muzikālajā un radošajā biogrāfijā jau ir neskaitāmi koncerti, dalība dažādos džeza festivālos. Paralēli muzikālajām gaitām Santa vada sarunu podkāstu vokālistiem “Mikrofons”, šovasar organizēja džeza festivālu, kā vokālā pedagoģe strādā ar jaunajiem talantiem un šobrīd ir ceļā uz sava debijas albuma izdošanu. Par Santu tiešām var teikt – cilvēks īstajā vietā. Iedvesmojošā sarunā dziedātāja atklāj, kā pārvērst savus sapņus realitātē.
– Kā sākās tava mīlestība pret džezu, kā atradi to vai arī džezs atrada tevi?
Saknes meklējamas Jelgavā, kur esmu dzimusi, augusi un skolojusies līdz pat mūzikas vidusskolas beigām. Jau sākot ar ģimenes pamatiem, manā dzīvē ir bijusi akadēmiskā mūzika. Īpaši liela nozīme manā muzikālajā ceļā ir vecmāmiņai Zigrīdai Šillerei, kura bijusi ilggadēja klavierskolotāja Jelgavas Mūzikas vidusskolā, izaudzinot veselu pianistu paaudzi. Viņa jau bērnībā pamanīja manu ķērienu uz mūziku un vienmēr turēja roku uz pulsa, lai es nezaudētu interesi un tai pieietu ar cieņpilni. Arī mamma, lai gan pati darbojas citā jomā, nekad neliedza turpināt mācīties mūziku profesionāli, ļoti organiski pieņēma manu izvēli un arī tagad regulāri brauc uz maniem koncertiem, ir klāt svarīgos brīžos.
Otrajā kursā, 16 gadu vecumā, Jelgavas bigbenda vadītājs Raitis Ašmanis mani uzaicināja uz pāris projektiem. Mana mīlestība pret džezu sākās ar bigbenda skaņām, atceros, tā bija pavisam jauna pasaule – tu ieej mēģinājuma telpā, tur skan orķestris, tik liels un krāsains, pilnīgi kas citādāks no ikdienas. Arī džeza vēsture sākās ar bigbendiem, orķestriem, līdzīgi kā mana muzikālā pieredze, jo ar bigbendu dziedāju kādus trīs gadus.
Izvēle, ko darīt pēc mūzikas vidusskolas bija grūta, jo tuva bija arī akadēmiskā mūzika, bet es izvēlējos doties jauniepazītajā džeza lauciņā, kas nelika mieru un dīdīja. Riskēju un devos uz iestājpārbaudījumiem Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijā džeza vokāla programmā, kur bija tikai viena budžeta vieta. Protams, bija šaubas, bet laikam kāds tur augšā bija lēmis, ka man būs būt, un es veiksmīgi iestājos akadēmijā.
– Šovasar absolvēji Mūzikas akadēmiju jau ar maģistra grādu džeza vokālā. Ko tev nozīmē iegūtais diploms?
Uz maģistru noteikti negāju primāri pēc diploma. Vienkārši bija ļoti dabiska vēlēšanās turpināt mācīties, apgūt. Es biju mazliet cits gadījums, jo parasti tie, kas stājas akadēmijā uz džezu, iepriekš mūzikas vidusskolā ir pabeiguši džeza nodaļu un nāk jau ar četru gadu mācību pieredzi, bet man, sākot ar bakalaura gadiem, viss bija jauns, tāpēc pēc tā dabiski gribēju turpināt attīstīties, pilnveidoties. Akadēmiskā vide man vienmēr ir patikusi. Lai arī džeza mūzika ir brīvība, improvizācija un lidojums, man bija sajūta, ka es gribu turpināt nopietni skoloties, kā arī akadēmija deva ļoti daudz iespēju, kuras es apzināti vēlējos izmantot. Piemēram, “Erasmus+” studentu pieredzes apmaiņas programma, kurā pavadīju pusgadu Polijā, studēju pie profesores, džeza vokālistes Annas Gadt. Šis brauciens man bija liktenīgs – tur iepazītie cilvēki iezīmēja jaunas šķautnes manā profesionālajā darbībā, ko es šovasar izmantoju, organizējot džeza meistarklašu festivālu Latvijā “Voicingers On Tour”. Tieši studiju laikā satiktie cilvēki tagad ir mani kolēģi profesionālajā dzīvē. Kā es iespēros džezā, tā es plūdu – bakalaurs, maģistrs, visi blakus esošie projekti, viss ir tādā ķēdes posmā virzījies manā dzīvē. Izglītība spēlēja lielu lomu, arī šobrīd mācot jauno paaudzi.
– Tu esi vokālā pedagoģe Rīgas Doma kora skolā…
Mani audzēkņi ir mūziklu specialitātes vokālisti, trešā, ceturtā kursa audzēkņi, 17–19 gadu jauni. Kad sāku strādāt, man pašai bija 23 gadi, būtībā biju vienā vecumā ar skolēniem. Sākumā gan likās, ka tam būs vairāk mīnusu, bažījos, ka mani neuztvers nopietni kā skolotāju, ko tad viņa iemācīs, it īpaši zinot to spurainību, kas ir raksturīga tieši vidusskolas gados. Tomēr tā nenotika, un mani ātri pieņēma, iespējams, tāpēc, ka es necentos būt pārāka. Tas bija pozitīvi, ka biju ar viņiem tuvāka tīri psiholoģiski, zināju, kas notiek viņu galvās, jo es pati tikai nesen tam periodam biju izgājusi cauri. Iespējams, ar tādām svaigām sajūtām spēju arī citiem palīdzēt. Tagad arī cenšos dot to, ko pati zinu, lai gan man šis pedagoģiskais process ir radošs. Viņi mani pieņem kā savējo. Tie ir jauni cilvēki, kuri meklē savas profesionālās iespējas, nosprauž mērķus, ir liels prieks un arī atbildība būt daļai no viņu ceļa, ievirzīt, iedvesmot, dot padomu un vienkārši mīlēt mūziku kopā. Tiklīdz jaunietis tevi pielaiž klāt emocionāli, ir daudz vieglāk sajust un saprast, ko tieši viņam vajag, un darba process kļūst ļoti organisks.
– Vai pasniedz arī vokālās privātstundas?
Tā arī sākās manas pedagoga gaitas. Vokālajā pedagoģijā manus pirmos aizmešus ielika džeza vokāliste Beāte Zviedre, palūdzot aizvietot viņu vokālajā studijā. Es pamēģināju un sapratu, ka spēju sadzirdēt un ar īstajiem vārdiem, paņēmieniem palīdzēt tam jaunietim vokāli augt. Tas mani aizrāva, un es sāku apzināti pieņemt privātskolniekus, un šobrīd jau ir diezgan prāvs pulciņš. Gan tādi, kuri vienkārši mīl mūziku un vēlas attīstīties, gan pārsvarā tādi, kuri nāk ar mērķi – grib iestāties kādā skolā Latvijā vai ārzemēs. Palīdzu cilvēkam iepazīt savu instrumentu, savu balsi, kā to izmantot.
– Savā karjerā esi bijusi bekvokāliste, tagad esi aizsākusi solo dziedātājas ceļu.
Bekvokālista dzīvi savā ziņā esmu jau izdzīvojusi. Tas bija vesels posms, trīs četri intensīvi gadi, kad daudziem māksliniekiem dziedāju bekvokālu. Tad kaut kā dabiski pārgāju uz to, ka gribu “performēt” arī viena. Bekvokālu pavisam neesmu pametusi, jau piekto gadu strādāju kopā ar Aiju Andrejevu, arī pašlaik mūsu sadarbība turpinās, jo ar viņas sastāvu ir īpaša saikne.
Bakalaura studiju laikā es apzināti izveidoju savu sastāvu, sāku ar dziedāšanu kafejnīcu koncertos, džeza bāros, šobrīd jau skatos oriģinālmūzikas virzienā. Uzstājos džeza trio, kvarteta sastāvos, festivālos, koncertos, cik nu pandēmijas laiks ļauj. Diezgan intensīvi aizgājis solo projekta posms, es atskaņoju gan savu mūziku, gan džeza standartu aranžējumus. Lielais mērķis, uz kuru šobrīd eju, – rakstu savu albumu, kuru plānoju publicēt 2022. gadā. Gribētos, lai šobrīd būtu vairāk iespēju uzstāties, jo džeza mūziķi un mūziķi vispār ir ļoti noilgojušies pēc skatuves, pēc dzīviem cilvēkiem. Džezs ir mūzika, kurai ir vajadzīga enerģijas apmaiņa uz skatuves, saspēle. Es dzīvoju optimistiskā cerībā, ka pavisam drīz atsāksies aktīvāks periods mums visiem. Nākamnedēļ man būs koncerts kultūrtelpā “M/Darbnīca”, ik pa laikam arī tagad sanāk uzstāties, un par to ir liels prieks.
– Kas ir tavs lielākais muzikālais sasniegums līdz šim?
Konkursu kontekstā – pirmoreiz saņēmos un uzdrošinājos piedalīties “Riga Jazz Stage” starptautiskajā jauno džeza izpildītāju konkursā, tiku superfinālā, un tas bija ļoti iedvesmojoši. Pirmoreiz ejot uz konkursu, esi bez ekspektācijām, viss ir jauns. Konkursa atmosfērā var iepazīt sevi vēl vairāk, kas dod lielu iedvesmu turpināt darboties tālāk. Kad mācījos bakalaura programmā, man bija tas gods uzstāties ar Vladimiru Čekasinu no Krievijas, kas ir frīdžeza leģenda, viņam ir kādi 80 gadi. Ielēcām pēdējā vilcienā, paspējām ierakstīt viņu savā vēsturē, tā bija unikāla pieredze uz visu dzīvi. Arī nesen ieskaņotā loma “Disney” multfilmā “Karalis Lauva” bija gods un profesionāls izaicinājums, jo pārdziedāju latviski dziedātājas Bejonsē (Beyonce) ieskaņotās dziesmu partijas. Pie sasniegumiem jāmin arī šovasar pirmā uzdrošināšanās organizēt džeza festivālu Latvijā. Starp citu, to organizēju kopā ar jelgavnieci Līgu Kupču, kura arī studē džeza vokālu, tā ka Jelgava nepazūd no manas dzīves un saknes turpinās. Abas esam ļoti gandarītas par iznākumu, ieguvām daudz emociju un galvenais – pieredzi.
– Pati ne tikai organizē, bet arī piedalies dažādos džeza festivālos: “Saulkrasti Jazz”, “Birštonas Jazz Festival”, “Girls Power in Jazz”, “Rīgas ritmi” un citos. Ar ko dalība festivālā atšķiras no koncertiem?
Ja tu kā klausītājs ej uz konkrētu koncertu, tu gaidi konkrētu pieredzi, bet festivāla maģija ir tā, ka tas notiek salīdzinoši īsā posmā un ir iespēja baudīt plašu muzikālo buķeti vienuviet, daudz mākslinieku, dažāda muzikālā pieredze. Es ļoti novērtēju šādas iespējas, ar lielu interesi klausos arī citus māksliniekus. Tas ir lielākais ieguvums festivālos – saņemt plašu muzikālo pieredzi salīdzinoši īsā laika posmā. Arī mūsu organizētajā festivālā katru vakaru uzstājās mūziķis no citas valsts. Tā ir džeza mūzikas maģija – tu ej un nezini, ko saņemsi, jo tas tomēr ir mirklis uz skatuves, improvizācija, arī mūziķi nezina, kur tas aizvedīs. Tā kā rotaļa uz skatuves, ko ir grūti ietērpt vārdos.
– Papildus mūziķes karjerai tu rūpējies par visiem nozares kolēģiem. Esi idejas līdzautore un podkāsta vokālistiem “Mikrofons” vadītāja. Kāpēc šāds podkāsts ir vajadzīgs?
Jā, papildus mūzikai man ir bijusi vilkme runāties, dalīties, pētīt. Kad vēl mācījos akadēmijā, man piedāvāja vadīt džeza raidījumu Latvijas Radio 3. Tur sapratu, ka man patīk tā sajūta, ka ir jāgatavojas, – uz sarunu nāks mākslinieks, un tā nevar būt vienkārša pļāpāšana pie tējas tases, ir jāpaliek saturīgam atlikumam. Tad “JAZZin” žurnāla komanda uzaicināja vadīt interviju ciklu “JAZZin Muzikālās piezīmes”. Tur paplašināju savu pieredzi, jo tā vairs nebija tikai radio intervija, klāt nāca arī filmēšana, turklāt tiešraidē.
Par mūziku vispārīgi tiek runāts daudz, bet padziļināta satura tieši par vokālo mākslu Latvijā īsti nav. Atkal zvaigznes pareizi sastājās, un man piezvanīja kolēģe Rūta Dūduma-Ķirse – viņa jau pirms kāda laika bija iesākusi podkāsta ideju, bet vēlējās projektu paplašināt nopietnākā kontekstā, tādēļ piedāvāja salikt galvas kopā un paskatīties, kur šis projekts varētu aiziet. Pēc kārtīgas prāta vētras radās podkāsts vokālistiem “Mikrofons”. Mēs abas esam džeza vokālistes, aktīvi muzicējot, sapratām, ka nozarē ir tik daudz neizrunātā, lai gan vokālistu kopiena vienmēr grib dalīties, izrunāt sāpīgos jautājumus gan par vokālām problēmām, gan tehniskiem jautājumiem, arī “mentāliem”. Sapratām, ka podkāsta mērķauditorija ir salīdzinoši šaura, bet padziļināts saturs ir vajadzīgs.
Pirmā sezona drīz būs beigusies, jau iznākušas astoņas epizodes. Atsauksmes ir ļoti labas, atgriezeniskā saite ir jūtama, jo mūs klausās ne tikai jaunie dziedātāji, bet arī profesionāļi, vokālie pedagogi, aktīvi raksta, jautā, piedalās raidījuma tapšanā. Tas ir svarīgs aspekts, ja tu zini, kam veido raidījumu, tā ir ļoti liela atbildība to attiecīgi iznest. Mēs aktīvi plānojam, kādi mums būs viesi, ir bijušas tādas kombinācijas, kuras vispār neesam redzējuši dzīvē. Piemēram, pie viena galda sēž trīs vokālās profesores, Mūzikas akadēmijas etaloni – operdziedātāja Aira Rūrāne, tradicionālās mūzikas speciāliste Zane Šmite un vokālā džeza pamatlicēja Latvijā Inga Bērziņa. Ir gods sēdēt ar viņām pie viena galda un diskutēt par vokālo mākslu, tie ir īpaši mirkļi, un, manuprāt, tā enerģija jūtama arī klausītājiem. Tur ir tā sāls, ka mēs nebaidāmies jautāt, arī vokālisti sūta savus jautājumus, un rezultātā podkāsts izvēršas ļoti vērtīgs. Iesaku klausīties visiem, ne tikai dziedātājiem, ikvienam, kurš izmanto balsi ikdienā, – raidījumu vadītājiem, pasākumu organizētājiem, pedagogiem. Tas ir ļoti būtiski – zināt par savu balsi un kā veselīgi to uzturēt.
Jau plānojam otro podkāsta sezonu, un secinājums ir tāds – šis podkāsts bija nepieciešams, un ir sajūta, ka cilvēki novērtē.
– Pastāsti vairāk par sava debijas albuma tapšanu.
Pirmsākumi rodami Katovices džeza akadēmijā Polijā, kur es satiku sev mīļu vokālo pedagoģi. Patiesībā visi mani vokālie pedagogi ir bijuši īstajā vietā un laikā. Jelgavā lielu paldies es gribu teikt Edītei Bergmanei, kura man atvēra acis uz profesionālu dziedāšanu, lika saprast savu balsi un iemīlēt mūziku. Akadēmijā – Inga Bērziņa, mana džeza mūzikas mamma, jo ar viņu sākās manas profesionālās džeza gaitas. Polijā es iepazinu savu nākamo džeza mammu Annu. “Erasmus” pieredze bija ļoti piesātināta. Mācoties tur, es nokomplektēju savu sastāvu, savu džeza kvintetu no poļu mūziķiem. Atgriežoties Latvijā, manī rezonēja sajūta, ka es noteikti vēlos ar šiem mūziķiem turpināt ko radīt. Vēl līdz maijam man ir iespēja braukt uz Poliju uz vokālajām nodarbībām, tikties ar saviem mūziķiem, un viņi būs liela daļa no jaunā albuma, kas sastāvēs no manām oriģinālkompozīcijām. Domāju, ka mūziķiem pirmais albums ir kā pirmais bērns, retrospektīvs atskats, kas ir izveidojies un kas ir sakāms, pirmā muzikālā dienasgrāmata. Tā būs arī manā gadījumā – sajūtas, ietērptas mūzikā. Virzos no sapņa uz realitāti.
– Ko tu novēli jauniešiem, kuriem ir sapnis kļūt par dziedātāju?
Pirmkārt, atrast iekšējo motivāciju. Nenobīties un sekot sirdij, ja ir vēlme strādāt radošā profesijā. Es arī pieredzēju to, ka no apkārtējās vides saņēmu daudz jautājumu: ko tad tu darīsi? kas tad tu būsi?, jo daudziem tā neliekas standarta izvēle. Iesaku neapjukt šajos jautājumos, jo galvenais karjerā un dzīvē ir piepildīt savu iekšējo potenciālu, lai arī ko katrs izvēlētos. Cik daudz ir bijuši gadījumi, kad vecāki vai sabiedrība spiež, cilvēks aiziet, izmācās ekonomistos vai juristos, bet pēc tam atgriežas pie mūzikas, radošā darba.
Es iesaku ieklausīties savā sirds balsī, mazāk klausīties tajos, kuri negrib noticēt vai nesaprot. Visbūtiskākais ir atrast domubiedrus. Tas var būt draugs, kurš arī deg par mūziku, vai kāds pedagogs, kurš tevi iedvesmo, jo radošajā ceļā nedrīkst pazaudēt dzirkstelīti, iedvesmu. Vide ir ļoti nozīmīga, jo mēs visi esam emocionāli cilvēki, empātiski pret informāciju, ko dzirdam apkārt, bet nedrīkst padoties šaubām, ir jāklausa savam aicinājumam. Lai tas stiprinātos arī darbībā, iesaku meklēt tādu vidi, kur nebaidies izpaust sevi. Jo ražīgāka vide, jo cilvēki būs atbalstošāki un arī pats būsi auglīgāks radošajā procesā. Protams, darīt! Ja kāds grib saistīt savu dzīvi ar mūziku, vienkārši ir uz to jāiet.
Mūsdienās tik daudz mūziķi ir atvērti sarunām un pieredzes stāstiem. Jaunajiem vokālistiem iesaku izmantot izdevību un braukt uz muzikālajām nometnēm. Džeza nozarē ir sena tradīcija – katru gadu notiek nedēļu ilga nometne “Saulkrasti Jazz”, kur jaunieši nedēļu dzīvo pie jūras, spēlē, dzied, improvizē un ir kopā ar tieši tādiem pašiem cilvēkiem, kuri deg par mūziku. Tāda nedēļu gara nometne var atstāt iespaidu uz visu dzīvi. Arī šogad festivālā “Voicingers On Tour” redzēju, kā dalībniekiem dažu dienu laikā iedegas acis un izmainās uztvere, sapratne par notiekošo. Ir vienmēr jāatceras – būt vidē un klausīt savai sirdsbalsij. Kam vēl klausīt, ja ne tai?
