Laiks ir tik deformēts, ka mēs to varam uztvert sev vajadzīgajā veidolā. Starp tagadni un nākotni ir tikai neziņas un nojautu migla.
Laiks ir tik deformēts, ka mēs to varam uztvert sev vajadzīgajā veidolā. Starp tagadni un nākotni ir tikai neziņas un nojautu migla. Šī migla pārvērš notikumus, transformēdama tos citās krāsās un formās.
Migla pazūd, un, strautiņiem burbuļojot un putniņiem čivinot plaukstošo koku pazarēs, manā acu priekšā uzplaiksnī 2010. gada Jelgavas vīzija. Es atrodos pašā Jelgavas ziedā – LLU pilī. Šķiet, šī ir mana darbavieta, jo uz viena no daudzo kabinetu durvīm ir mans uzvārds. Kā ierasts, jau no rīta esmu nopircis laikrakstu «Zemgales Ziņas». Tajā tiek pavēstīts, ka Jelgavas iedzīvotāju labklājības līmenis ir krasi audzis. Atmiņā aust 1999. gads. Tas bija laiks, kad allaž pensionāri un maznodrošinātie gaudās par pārāk lielajiem komunālajiem maksājumiem, pārmetot Jelgavas pilsētas pašvaldībai (JPP) neizdarību. Lai nu kā, taču JPP attiecīgās institūcijas darīja, ko varēja, un, sākoties jaunam gadu tūkstotim, tika izstrādāta sabalansēta un abpusēji ekonomiski izdevīga komunālo pakalpojumu norēķinu koncepcija. Savukārt šodien par veiksmīgo sociālo politiku ir jāsaka paldies mūsu pilsētas mēram – Uldim Buciņa kungam, kuram pašam deviņdesmito gadu beigās gadījās izjust asos sociālos pieskārienus, taupot santīmu pie santīma. Kolorītajās «Zemgales Ziņās» es lasu paziņojumu, ka Jelgavas Dome lemj par apbūves gabala piešķiršanu kādam ārvalstu gaļas pārstrādes uzņēmumam. Jā, tā jau bija arī tālajā 1999. gadā – visādi ārzemnieki brauca uz Jelgavu un tikās ar toreizējo pilsētas mēru U.Ivana kungu; parakstīja arī dažādus līgumus, kā rezultātā jau šogad viens tiek realizēts praksē. Tāpat JPP izstrādāja ilgtermiņa ekonomisko attīstības plānu (EAP), uz kura rezultātiem nebija ilgi jāgaida, proti, jau 2005. gadā no pagātnes drupām tika izcelts un rekonstruēts bijušais RAF uzņēmums, tur radot fabriku, kas pašlaik ražo dažādu lauksaimniecībā noderīgu tehniku. Šis uzņēmums šodien ir radījis vairākus tūkstošus darba vietu kā pašiem jelgavniekiem, tā arī rajonā dzīvojošajiem. Pateicoties veiksmīgai EAP realizācijai, kas tika uzsākta 1999. gada otrajā pusē, Jelgavā sāka attīstīties privātā uzņēmējdarbība, kas arī radīja vairākus simtus darba vietu. Tālab šodien praktiski Jelgavā bezdarba nav.
Taču ir 2010. gads, saulains pavasara rīts, un, saprotams, ka tik skaistā laikā nepieklājas sēdēt savā darba kabinetā, es dodos laukā. Pirmais, ko ievēroju, ir zilais hokejhalles jumts, kas atrodas netālu no Driksas labā krasta (apm.500 m). Lūk, ko nozīmē veiksmīgi saimniekot, jo es vēl kā šodien atminu, ka 1999. gadā ideja par hokejhalles celtniecību JPP bija sapnis, taču, veiksmīgi aizņemoties naudu no Pasaules Bankas un sadarbojoties ar Latvijas Hokeja federāciju, halle tika uzcelta nepilna gada laikā un tiek ekspluatēta jau devīto sezonu. Pavisam nejauši no atmiņas seklākajām vietām uzmutuļo fakts, ko nesen biju dzirdējis, t.i., šī hokejhalle jau sen sevi ir atpelnījusi, organizējot vairākus starptautiska mēroga mačus, kas nozīmē masveidīgu cilvēku pieplūdumu, tādēļ tas ir likumsakarīgi, ka šodien šeit ir izveidojusies pilsēta pilsētā ar saviem tirdzniecības objektiem.
Tālumā dzirdu cilvēku čaloņu, tālab, ilgi nedomājot, sēžos savā pelēcītē (tā es saucu mašīnu) un dodos uz Jelgavas centru. Lēni braukdams, es tieku patīkami pārsteigts – neticami, tas taču ir ceļš, nevis bedres, kas piemestas ar ķieģeļiem, kā tas mēdza būt 1999. gada pavasarī. Un tad tas notiek – nepārskatāmi jelgavnieku pulki stāv rindā pie Jelgavas Jaunā teātra (JJT), kas agrāk bija pilsētas kultūras nams. Pirmajam cilvēkam, kuru satieku, taujāju – kas šeit notiek? Tas, izrādās, ir Agris Krūmiņš, JJT direktors, kurš man apmierināti atbild, ka «kopš JPP ir sākusi realizēt savu EAP, kur prioritāte ir jaunu darbaroku radīšana, Jelgavas iedzīvotājos krasi ir pieaugusi prasība pēc kultūras». Tā jau ir, es domāju, ar tukšu vēderu nevar vēl galvu lauzīt par kultūru. Cilvēki, izrādās, stāv rindā pēc biļetēm uz izrādi, kas jau paguvusi plūkt slavas laurus visā Eiropā. Būdams pārsteigts par Jelgavas iedzīvotāju kultūras aktivitātēm, es nodomāju, ka reiz tak būtu jāapmeklē manas sākotnes izauklētāja – 2. ģimnāzija.
Pie skolas man ātrā gaitā garām paiet jauniešu pulciņš, kas sajūsmas pilni pārrunā to, ka pasaulslavenā grupa «Prāta vētra» (Brain Storm), kas 2007. gadā ieguva Gramy balvu, ir ziedojusi paprāvāku summu jauniešu sabiedrisko aktivitāšu atbalstam. Šai brīdī atceros, ka jau 1999. gada JPP budžetā (JPPB) tika atvēlēti 40 % izglītībai un līdz ar šo dienu šim skaitlim ir bijusi tendence tikai pieaugt. Jau šogad ar JPP atbalstu uz ārvalstīm dosies studēt 30 Jelgavas jauniešu. Nesen, runājot ar savu kolēģi, uzzināju, ka no Jelgavas nāk visstudētgribošākie jaunieši, šajā ziņā apsteidzot citas lielākās Latvijas pilsētas. Tāpat noskaidroju, ka 9. Saeimā vispārstāvētākā pilsēta ir Jelgava – 15 deputātu, kuru vecums nepārsniedz trīsdesmit gadu robežu (vai nav viens trakums?!). Kaut gan 90. gadu beigās Jelgavas simfoniskais orķestris bija panīcis un eksistēja, pateicoties privātajai iniciatīvai, jo JPP to nespēja finansiāli atbalstīt, tomēr ar savu gribasspēku tas pārvarēja gan garīgo, gan arī finansiālo krīzi, un, pametot skolu, uz vairākiem ziņojuma stendiem es saskatu oriģinālu afišu, kurā tiek paziņots, ka jau šosestdien «jums būs tā iespēja dzirdēt un redzēt Jelgavas simfonisko orķestri». Tā jau ir, šodien tas ir konkurētspējīgs ar Rīgas un Liepājas simfoniskajiem orķestriem. Pārstājis domāt par pagātnes un šodienas Jelgavas kultūras stāvokli, atskārstu, ka esmu nonācis Jelgavas centrā, kas simbolizē pagātnes palieku un šodienas kultūrvides krustpunktu.
Apstājies pie sarkanās gaismas, pamanu jaunatvērto interneta kafejnīcu, kura ir pārpildīta ar zinātgribošiem jauniešiem. Taču manu sajūsmu par kultūras uzvaru jaunatnē sagrauj pilsētas arhitektūra (kultūrvide), jo blakus lepnajai interneta mītnei atrodas noplukušas, šķiet, mošķu pilnas daudzstāvu mājas. Vai tā ir 2010. gada Jelgavas patiesā seja? Gribētos domāt, ka nē, jo tā sauktie «kurjatņiki» ir nojaukti un jau šovasar šeit trīsstāvu ēkā, pateicoties norvēģu investīciju atbalstam, atklās tirdzniecības centru «Dārta». Kādēļ jau 90. gadu beigās JPP nepiestrādāja pie pilsētas arhitektūras un ainavu arhitektūras? Protams, pilsētas Domē allaž kāds deputātiņš iepīkstējās, ka mums vajadzētu pievērsties kādām starptautiskām programmām, piemēram, ES organizētajai Raphad u.c., kas spētu uzlabot Jelgavas vispārējo panorāmu, atbalstot kaut vai pilsētas arhitektūrisko pieminekļu restaurāciju. Taču ko nu tur, jo šī viena pīkstienus ātri vien apslāpēja deputātu vairākuma pragmatiskie uzskati, kuriem pamatu veidoja ekonomiskas intereses. Liels paldies jāsaka JPP Izglītības departamenta vadītājam Jānim Vaļenieka kungam, kurš jau vairākus gadus, veiksmīgi pārņēmis stafeti no Gunāra Kurloviča kunga, ir cīnījies par valsts mērķdotāciju piešķiršanu pilnīgai kultūras koncepcijas attīstībai.
Zūd mana nākotnes vīzija, un ir tagadne. Tā kā 1999. gada jaunatne ir potenciāla 2010. gada Jelgavas sabiedrības veidotāja, tad ir svarīgi noskaidrot, ko šodienas jaunatne domā par savu pilsētu. Šķiet, šodienas Jelgavas jaunieši dalās divās daļās – vieni Jelgavu uzskata par vietu, kur var iegūt labu izglītību, turpretī otri, būdami lieli «šiverētāji», grib Jelgavu uztvert kā vienu lielu spēļu automātu un diskoklubu placi. Katrā ziņā tas nav normāli, ka Jelgavā oficiāli nemācās 70 jauniešu. Mēs esam pārāk maza pilsēta, lai varētu atļauties uzturēt kaut vienu analfabētu. Taču jāatzīst, ka pozitīvs aspekts šodienas Jelgavā ir tas, ka tiek radītas vairākas jauniešu sabiedrisko aktivitāšu izpausmes iespējas («Junda», debašu kustība, deju pulciņi, Jauno politiķu klubs, u.c.).
Un allaž ir jāatceras, ka Jelgavas jauniešu sabiedriskās aktivitātes ir ceļš uz jauno Jelgavu, uz 2010. gada Jelgavu, tālab patiesībā 2010. gadam nav jābūt mērķim, bet gan kritērijam, kas apliecinātu, ka Jelgava ir attīstījusies, t.i., ieguvusi pārliecību, ka ir viena no labākajām un būs vislabākā, ja vien mēs to gribēsim.
Domraksts «Zemgales Ziņu» organizētajā sacerējumu konkursā
ieguvis 1. vietu.
