Atceros sešdesmito gadu beigās, kad pats sāku mācīties 2. vidusskolā, lielajā gaitenī pie sienas stāvēja stends ar skolas rekordiem vieglatlētikā. Diezgan maz šajā uzvārdu un rezultātu sarakstā bija manu laikabiedru.
Atceros sešdesmito gadu beigās, kad pats sāku mācīties 2. vidusskolā, lielajā gaitenī pie sienas stāvēja stends ar skolas rekordiem vieglatlētikā. Diezgan maz šajā uzvārdu un rezultātu sarakstā bija manu laikabiedru. Bieži vien labākais bija sasniegts jau iepriekš. Patlaban šis rekordu saraksts ir atrodams šaurajā koridorā, kas ved uz nu jau vairākus gadus aizslēgto, kapitāli remontējamo sporta halli. Liela daļa rekordu jau novecojuši vēl par gadiem trīsdesmit… Nedrīkst gan tikai gausties, jo 2. vidusskolas, tagad ģimnāzijas, skolēniem ir bijuši labi sasniegumi sportā arī beidzamajos desmit gados. Te var nosaukt olimpieti Agnesi Ozoliņu, airētājus Kasparu un Daci Mauliņus, BMX braucējus Ģirtu Jonkus, Edgaru Birovu. Tomēr, vērtējot tieši skolas komandu startus, vieglatlētiku, pagaidām lielākie sasniegumi ir pagātnē.
Par sporta dzīvi skolas pēckara vēsturē lūdzu pastāstīt nu jau pensionēto skolotāju Valdi Lagzdiņu, kas pedagoģiskajam darbam un tieši 2. ģimnāzijai ir atdevis piecdesmit gadu.
«Tūlīt pēc kara, 1947. gadā, kad 2. vidusskolā vēl mācījās tikai meitenes, par fizkultūras skolotāju sāka strādāt vēlāk slavenā airēšanas trenere Elza Krūmiņa,» stāsta V.Lagzdiņš. «Viņa iedibināja vingrošanas tradīcijas, ko vēlāk pārņēma arī citas pilsētas skolas. Jāteic, ka vingrošana, vieglatlētika ir fiziskās kultūras pamatu pamats. Skolēni iesaistījās ar lielu entuziasmu – vingrošanas skatēs katrai klasei bija savas emblēmas, visiem glītas, tīras formas.
1951. gadā, kad 2. vidusskolu apvienoja ar 3. septiņgadīgo pamatskolu (tajā mācījās arī zēni) un skola pārgāja uz pēc kara postījumiem atjaunotajām 15. maija pamatskolas telpām Mātera ielā, sporta dzīve varēja attīstīties jau krietni labāk. Tur taču bija pirmā Jelgavā slēgtā sporta zāle, pamazām tapa arī stadions, kur 1969. gadā notika Latvijas skolēnu finālsacensības tā sauktajā pionieru četrcīņā.
1959. gadā, kad arī es biju Republikas augstākās sporta meistarības skolas padomē, tika izstrādāts nolikums, kā vērtēt sporta darbu skolās, kādos veidos sacensties. Ievērojot pēckara apstākļus, kad daudzviet sporta zāļu vēl nebija, tika nolemts, ka skolēni pa klašu grupām sacentīsies vieglatlētikā, futbolā, galda tenisā un rokasbumbā, kas atšķirībā no basketbola bija vairāk piemērota spēlēšanai āra stadionā.
Un pirmajā republikas spartakiādē mūsu zēni dabūja 1. vietu vieglatlētikā un futbolā, bet meitenes – 4. vietu rokasbumbā. Tad sešdesmitajos gados Padomju Savienības mērogā sākās sacensības pionieru četrcīņā (60 metru skrējiens, tāllēkšana, augstlēkšana, bumbiņas mešana). Tur mēs Latvijas mērogā uzvarējām no 1964. līdz 1969. gadam un arī 1971. gadā. Tolaik braucām uz vissavienības sacensībām Jaltā, Kislovodskā, Kijevā, Klaipēdā.
Toreiz pieredzēju, kā Padomju Savienībā krāpjas, gan piesakot sacensībām vecākus skolēnus, gan veidojot it kā vienas skolas komandu no vairāku skolu labākajiem sportistiem. Tad mēs kopā ar kijeviešiem pacentāmies ieviest godīgāku kārtību, un… sacensībās Klaipēdā mūsu skola bija 5. vietā Padomju Savienībā. Gunta Rusmane (tagad Blūma), tolaik četrpadsmitgadīgs skuķis, aizlēca tālumā vairāk nekā piecus metrus un bija otra labākā visā impērijā. Tagad Gunta un viņas māsa Anita ir fizkultūras skolotājas. Pirmā – 4. sākumskolā, otra – 2. ģimnāzijā.
Vēl man atmiņā tā sauktie «Olimpisko cerību starti», kad skolu komandās startēja pat desmit zēnu un desmit meiteņu un līdztekus četrcīņas disciplīnām vēl bija šaušana un peldēšana. Toreiz liela nozīme bija tam, ka mūsu skolā sāka strādāt skolotājs Zigurds Kļaviņš, kas pats vadīja īpašo peldēšanas klasi.
Rokasbumbu, sākot no sešdesmitajiem gadiem, 2. vidusskolā spēlēja 15 gadu. Zēnus trenēja tagadējais 1. internātskolas direktors Henrijs Kress, meitenes – es. Tolaik arī vairākas reizes uzvarējām Latvijas mērogā, un var teikt, ka Latvijas izlasē, sevišķi zēniem, dažkārt pat puse no spēlētājiem bija 2. vidusskolas skolēni.
Tajos gados sacensības starp skolām notika ne tikai atsevišķos vieglatlētikas veidos un krosā (kā tagad), bet arī slēpošanā, slidošanā un dažus gadus pat riteņbraukšanā.
Mūsdienās sporta dzīve skolās, ne tikai mūsējā, ir apsīkusi. Ne tik viegli ir dabūt transportu, lai nokļūtu uz sacensībām, grūti arī risinās sporta zāļu uzturēšanas un apkures problēmas (nodarbības vienīgajā sporta zālē notiek divām klasēm uzreiz), inventāra iegādes vajadzības. Arī skolotāju algas ir tādas, ka nevar visu savu laiku atdot bērniem, kā tas bija manos darba gados. Tomēr es no sirds novēlu, lai ģimnāzijas vadībai izdotos atrisināt visas materiālās problēmas un sporta līmenis atkal celtos.»
Nopelniem bagātā skolotāja un trenere Elza Krūmiņa pie kolēģa V.Lagzdiņa teiktā piebilda: «Skolēni, kas bija darbīgi fizkultūrā, arī dzīvē ir tālu tikuši. Viena no manām pirmajām audzēknēm Ilga Rudze, ar kuru kopā vēl vecajā ēkā Filozofu ielā iekārtojām pirmos basketbola laukumus, vēlāk kļuva par ļoti cienījamu 4. vidusskolas direktori. Kādreizējā mana labākā vingrotāja Aina Šņore (tagad Ivana) ir pasniedzēja Lauksaimniecības universitātē. Labi sportisti bija arī bērnu kardiologs Āris Lācis, ārstes Inta Rēvele, Mudīte Kūla (tagad Kalniņa), zinātniece Aija Melluma, mākslinieces Zigrīda Šmēdiņa, Undīne Stepka, skolotāja Laila Šmite (tagad Avenīte) un daudzi citi.»
