Jelgavas Vēstures un mākslas muzejā skatāma izstāde «Aleksejs Naumovs ciemos pie Ģederta Eliasa».
Gleznotājs Aleksejs Naumovs vienā no Ģederta Eliasa pastāvīgās ekspozīcijas zālēm ciemojas galvenokārt ar Itālijas ainavām, arī izstādes atklāšana pirms vairākām dienām notika Itālijas kultūras un valodas nedēļas laikā, un tajā piedalījās arī Itālijas vēstnieks Latvijā. Ņemot vērā, ka A.Naumovs ir Itālijas Republikas prezidenta ordeņa Komandors un Dantes Aligjēri biedrības biedrs, Viņa Ekselences Džovanni Polici klātbūtne šajā pasākumā bija likumsakarīga.Itālija, tāpat kā citas zemes un pilsētas A.Naumova atveidojumā, nav īpašs pārsteigums. Īpatnēji, ka tieši jaunatvērtās izstādes apskate liek brīdi vēlāk blakus zālēs skatīt arī Ģ.Eliasu kādā labi pazīstamā, tomēr ne tik bieži kā citos žanros ieraudzītā rakursā – kā ainavistu. Par attiecībām ar mākslinieku Ģ.Eliasu un citām gleznieciskām un ne tik gleznieciskām lietām īsi pirms personālizstādes atklāšanas «Ziņu» korespondents izvaicāja mākslinieku A.Naumovu.– Ģederts Eliass jums nozīmē ko īpašu vai arī izstādes nosaukums «Naumovs ciemos pie Eliasa» vienkārši ir tāds skaists žests Jelgavai un tās muzejam?Gan, gan. Vispār jau sakarā ar iespējamo izstādi, kurā dominētu itāļu motīvi, mani uzrunāja Itālijas vēstniecība Latvijā. Savukārt Ģederts Eliass man patīk jau no seniem laikiem, jo viņa daiļradē ļoti būtiska ir krāsa. Protams, krāsa var eksistēt arī atsevišķi, bet, tā kā es gleznoju ainavas, krāsa «ieiet» kontekstā ar sižetu.Protams, izstādīt savus darbus Eliasa 125 gadu jubilejas svinību laikā ir kas īpašs. Kad es pirmo reizi ienācu sarkanajā zālē un ieraudzīju gleznas no Eliasa darbu pastāvīgās ekspozīcijas, mans pirmais jautājums bija – kā, vai tad varēs ņemt nost paša Eliasa bildes? Kad muzejnieki atbildēja, ka tieši tāda jau arī esot iecere, jutos ļoti pagodināts.Man ļoti patīk šīs zāles sienu krāsojums, tāds «Caput Mortuum». Piemēram, izstādes glezna ar Burano sarkano māju, kuru pēc tam pārtaisīju par rozā, – man vienkārši ir liels prieks, ka glezna ir tieši šeit, uz šā sarkanā fona.– Sekojot jūsu izstāžu darbībai, redzam, ka dažādu Eiropas un pasaules pilsētu ainavas kļuvušas par jūsu iecienītāko tēmu. Attēlojat galvenokārt dienvidu zemes, vai tās jums ir īpaši tuvas?Negribētu teikt, ka tā ir kāda īpaša vilkme uz siltajām zemēm. Vidusjūra mani saista ar krāsu – tirkīza zilganzaļo. Bet nav jau tikai dienvidzemes, gleznota arī Japāna – Imperatora dārzs –, Koreja, Ķīna, Dānija, Somija, Zviedrija, pat Īslande. Šajā izstādē tiešām dominē Vidusjūra – deviņdesmit procentu redzamā ir tieši Itālijas ainavas. Burano sala, Torčello, Venēcija, Florence, Roma, Boloņa. Ir arī dažas Francijas ainavas, Vīne, arī Madride.– Gleznojat pēc skicēm vai pēc atmiņas?Gleznoju dabā. Arī lielos formātus, ko esmu iecienījis pēdējā laikā. Piederumi atstāti pie draugiem, paziņām vai viesnīcās, atliek tikai paņemt audeklu un uzvilkt. Lai sameklētu sižetu, nav nepieciešams doties nekur tālu, dažreiz jāaizbrauc pāris kilometru, dažreiz pietiek ar 50 metriem, tas notiek ļoti intuitīvi. Bija viens projekts kopā ar Kristapu Zariņu – Vīne, Budapešta, Venēcija, Burano, par to tapa arī ar Eiropas Komisijas atbalstu veidota filma, profesionāls operators uzņēma tieši pašu gleznošanas procesu.Par Burano ir īpašs stāsts. 20. gadsimta sākumā tā būtu fovistu paradīze, jo katra māja tur ir savā krāsā. Nezinu, cik tur patiesības, bet zvejnieki pēc darba uz rokas uztriepuši tieši šo krāsu, lai, kad sasniegta zināma reibuma pakāpe, pēc krāsas varētu nogādāt atpakaļ katru savā mājā. Droši vien tas ir tikai stāsts, bet mājas tur tiešām ir katra savā, neatkārtojamā krāsā, bet baltu nav vispār.– Izklausās ļoti ticami un romantiski. Kā romantika, kas izpaužas jūsu gleznās, sadzīvo ar administratora īpašībām? Tādas jums noteikti piemīt, ne velti pēc piecu gadu valdīšanas 28. jūnijā esat atkārtoti ievēlēts par Latvijas Mākslas akadēmijas (LMA) rektoru.Viens otru nevar traucēt, jo tā ir mana dzīve un tāda ir mana izvēle. Turklāt man bija ļoti labs skolotājs – profesors Indulis Zariņš, kurš arī savulaik bija LMA rektors. Viņš teica, ka vienmēr iespējams visu sakombinēt tā, lai var izdarīt gan to, gan to… un vēl vairāk.Ja es negleznotu, nevarētu iet pie studentiem. Tas taču ir mans vēstījums, ko es jaunajiem cilvēkiem varu parādīt. Iemācīt kādas lietas, ko pats māku.Mākslas akadēmijā rektors jau nemaz nevar būt tāds tīrais administrators, jo mums ir tā īpatnība, ka katrs students ir personība, varbūt pat ģēnijs, tāpēc attiecības ir koleģiālas, nevis formālas.– Tātad pret katru Mākslas akadēmijas studentu izturaties kā pret ģēniju?Ar katru tiek strādāts individuāli, faktiski viens pret vienu. Ja reiz topošais mākslinieks izturējis konkursu, tātad viņš ir pats labākais – tāda ir attieksme. Mums ir budžeta vietas, un, veidojot konkursu, mēs tiešām dabūjam labāko studentu. Nevis to, kurš spēj samaksāt noteiktu naudas summu, iestājas, bet vēlāk izrādās, ka nekas no viņa diemžēl neiznāks.Iepriecina, ka konkurss ir liels ne tikai tādās mūsdienīgās specialitātēs kā vizuālā komunikācija vai mode, daudzi grib studēt arī glezniecību un grafiku, tātad izvēlas paliekošas vērtības. Turklāt jaunie studenti ir ne tikai no Rīgas, šogad īpaši daudz nākuši no reģioniem, praktiski no visas Latvijas.– Latvijas Mākslas akadēmijā ir tikai budžeta vietas?Jā, un cīnāmies par to, lai tā būtu arī turpmāk. Igaunijas un Somijas pieredze rāda, ka arī tur pēc dažādu variantu izmēģināšanas mākslas augstskolās atgriežas pie valsts budžeta.– Vai nebaida augstskolu apvienošanas plāni? Domāju, ka mēs esam stipri tieši savā dažādībā, uz ko arī pastāvam. Mākslas augstskolas faktiski ir avangards, jo savu līmeni nekad neesam zaudējuši.LMA ir gandrīz vai vienīgā Latvijas augstskola, pēc kuras beigšanas nedraud bezdarbs. Ja arī kāds mūsu absolvents dodas peļņā uz ārzemēm, tad noteikti ne lasīt zemenes.– Jelgavniekiem, šķiet, nav pamata sūdzēties par mākslas dzīves aktivitāšu trūkumu, vismaz kvantitatīvi ne. Bet Jelgavā notiek ne vien Eliasa vai Naumova izstādes, regulāri kļuvuši arī tādi pasākumi kā ledus skulptūru vai smilšu skulptūru festivāli, par kuriem dažkārt dzird visai pretrunīgas atsauksmes (tiesa, tikai «augstās mākslas» atzinējus parasti nemana arī «ciemos pie Eliasa»…).Cik zinu, arī ledus un smilšu skulptūru festivālos piedalās profesionāli mākslinieki, daudzi beiguši mūsu Mākslas akadēmiju. Domāju, ka tas ir viens no veidiem, kā sevi realizēt. Kāpēc gan ne? Galvenais jau nav materiāls, bet kā un kādā līmenī to visu īsteno. Arī šajos relatīvi īslaicīgajos darbos var būt ļoti nopietni formas un satura meklējumi. Pat tādā gadījumā, ja rodas tā saucamais kičs, bet tas tiek izturēts līdz galam, var likt tikai plusa zīmi. Svarīga ir ideja.
