Viņi (policisti – red.) taču dzīvo no mūsu naudiņas, jo neies jau strādāt ar galvu vai rokām. No Jelgavas policistiem zinu vairākus – visi patiešām ir alkoholiķi, ar labām mašīnām un naudu atvilktnēs.
“Viņi (policisti – red.) taču dzīvo no mūsu naudiņas, jo neies jau strādāt ar galvu vai rokām. No Jelgavas policistiem zinu vairākus – visi patiešām ir alkoholiķi, ar labām mašīnām un naudu atvilktnēs. Jelgavas policijā strādā visi tie, kurus nekur citur nevar ielikt un arī neņem.”
Tas ir citāts no “Zemgales Ziņu” interneta versijas lasītāju komentāriem par Jelgavas policistiem veltītu publikāciju. Raksts bija par tiem policistiem, kas, par spīti gan zemajai algai, gan sliktajiem darba apstākļiem, godprātīgi pilda savu pienākumu. Turklāt šajā rakstā runa nebija par to, kas mūsu pilsētas policijā ir sasāpējis un ar ko nevar samierināties. Par to ir rakstīts citreiz. Bet ne jau tas satrauc, jo pieminētais citāts ir tikai viens no daudziem, kas bija veltīti šai tēmai. Lasītās atsauksmes un komentāri par presē publicēto vedina uz dažām pārdomām. Dažbrīd patīkamām, bet ir reizes, kad neizpratnē vari noraustīt plecus. Tomēr vēlamies vai ne, internets kā komunikācijas un arī katra pašizpausmes veids arvien straujāk ienāk mūsu ikdienā. Daudzi vairs nevar iedomāties savu ikdienu bez šā vienkāršā un ērtā komunikācijas un informācijas ieguves veida. Turklāt vairums informācijas sniedzēju internetā piedāvā arī interaktīvu veidu, kā ikviens lasītājs var uzreiz ar savu komentāru novērtēt izlasīto. Laiki, kad nedrīkstējām brīvi izpaust visu, ko domājam, laimīgi taču beigušies. Tagad ir demokrātija. Var teikt visu, ko domājam. Un ko domājam? Izrādās, ka labai daļai, pie datora vientulībā sēžot, sācis šķist, ka viņi ir paslēpušies un tagad var spļaut ārā visu, kas sēž iekšā. Neviens taču man pie rokas nesēž un pār plecu nelūr. Un man nekas par to nebūs. Galu galā tādēļ jau informācijas piedāvātāji internetā sniedz cilvēkiem arī tehnisko iespēju brīvi paust savu viedokli. Tas nozīmē, ka viņi var realizēt savas vārda brīvības tiesības, kas paredzētas Latvijas Satversmē. Tikai kā mēs šīs valsts konstitūcijā paustās tiesības izmantojam? Lasot lasītāju atsauksmes, tā vien šķiet, ka daudzu dvēsele ir tāds mazs un žultains ķipars, kurā nekam citam vairs nav atlikusi vieta.
Patiesībā liekas, ka sabiedrība kopumā labo ziņu sākusi uztvert kā kādu neparastu artefaktu. Laba ziņa ne viena vien apziņā patiesībā vairs nav laba ziņa. Daudzus lasītājus uzreiz pārņem smagas aizdomas, ka šajā gadījumā tas noteikti būs par bargu naudu izpildīts pasūtījums. Nevar taču neko labu uzrakstīt, ja par to nesamaksā. Tā tas nevar vienkārši būt pēc savas definīcijas. Nav arī iespējams, ka policists Jelgavā var normāli pildīt savu pienākumu. Kā raksta kāds lasītājs: “Ļoti skaists pasūtījuma raksts. Ja Jelgavas policijā notiek pārbaude, tad āži nav jāliek par dārzniekiem.” Ja Meiju ceļā tiek atvērts policijas iecirknis: “Jau tā policisti nav redzami pilsētas ielās, tagad tie sēdēs telpās. Pilnīgs sviests!” Patiesībā fakts, ka tagad būs vieta, kur noteiktā laikā un vietā iedzīvotāji varēs vērsties pēc palīdzības, lasītājam laikam būs paslīdējis garām. Viņā sēž aizdomas, ka viss, kas saistīts ar vārdu “policija”, nekad nevar būt kas labs.
Minētais nav nekādā veidā mēģinājums noteikt, ko lasītāji var atļauties. Tāpēc internetā jau arī tiek piedāvāts šis demokrātiskais veids, kā izpaust savu viedokli un attieksmi pret apkārt notiekošo. Ja tas būtu citādi, tas nozīmētu, ka esam atgriezušies tur, no kurienes nācām. Runa ir par kaut ko citu. Par to, kā mēs katrs uztveram informāciju.
Un vēl. Patiesībā tā ir tikai šķietamība, ka arī mūsu fiziskā klātneesamība internetā mūs padara neredzamus. Mēs kļūstam redzami, pasakot savas slēptākās domas.
