Freibergu ģimene autosportā iesaistījusi arī savas meitas.
Esmeraldas un Inta vārdi kopā parādās ne tikai saistībā ar abu ģimeni. Masu medijos viņi bieži pieminēti, jo ar panākumiem startē trofireida sacensībās, tiesa, katrs citā klasē un ar citu komandu. Viņi audzina divas meitas, bet uz ceļa un mežā brauc katrs savā mašīnā, jo abiem ir vēlme stūrēt, nevis sēdēt blakus.Ieprecas Mežciemā no Blukām«Jūs mūs izaicinājāt,» tā par pašas un Inta māsas Gunas pirmsākumiem trofireidā smej Esmeralda, domājot savu vīru un viņa komandas partneri. Sievu Ints sportam piesaistījis vēlāk, bet pats sācis ap 1997. gadu. «Kamēr sieva audzina bērnus, es remontēju mašīnas. Man ir savs uzņēmums. Pirmajās sacensībās piedalījos epizodiski, bet nopietni hobijam pievērsos 2002. gadā. Arī mans tēvs ir braucis rallijā,» stāsta jelgavnieks, kurš visu savu dzīvi pavadījis Mežciemā. Sieva iepriekš dzīvoja netālajās Blukās, bet kopš apprecēšanās arī bauda Mežciema gaisu. Ints smaidot teic, ka īstu krīzi pat nav izjutis, jo mūsdienās automašīnas tiek ražotas īsam lietošanas periodam, tās bieži jālabo, tāpēc klientu viņam nav trūcis.Trofireids ir orientēšanās brauciens ar džipiem. Abiem stāsta varoņiem ir labi panākumi Latvijas čempionātā, plūkti arī uzvaras lauri. «Kādreiz tas bija kā hobijs, bet pamazām pārvērtās nopietnā sportā. Salīdzinot ar citiem autosporta veidiem, tas ir viens no lētākajiem. Piemēram, kad sākām, mašīnā varēja braukt četri cilvēki, tāpēc arī izdevumus dalījām uz četriem. Toreiz nebija vajadzīgs īpašs aprīkojums – ne kombinezons, ne ķivere. Tagad gan izmaksu ir vairāk – noteikumi ir stingrāki, arī pašiem mašīnas gribas pārbūvēt labāk nekā citiem,» stāsta Ints. Ikdienā viņš auto pārbūvēšanas pakalpojumus sniedz arī saviem klientiem.Kad dubļi līdz ceļiemEsmeralda sportā iesaistījās 2007. gada beigās, bet jau 2008. gadā kļuva par Latvijas čempioni. «Startēju tūrisma klasē, kas nav tik smaga kā sporta klase, taču arī tajā konkurence bija sīva. Bet es nekad nepadodos,» smej Esmeralda. Par viņas aizraušanos neviens neesot bijis pārsteigts, jo tā atbilst viņas rakstura īpašībām un braukšanas prasmei.Trofireida čempionāti Latvijā notiek no pavasara līdz rudenim. Freibergu ģimene atzīst, ka sporta veids ir interesants, bet braucējiem klājas grūti. «Ja ir sacensības uz šosejas, vari izstaigāt kājām katru kilometru. Ja brauc rallijā, tev trasi arī parāda un vari to iepriekš izbraukt. Bet trofireids notiek gan pa ceļiem, gan mežā, kad galvenais ir spēja orientēties pēc kartes. Nezini, vai auto priekšā būs grāvis, celms vai nokritis koks, jo organizētāji vienmēr parūpējas par interesantu trasi. Maksimālais ātruma ierobežojums ir 70 kilometru stundā,» stāsta Ints, bet sieva uzsver, ka 70 kilometru stundā pa mežu ir ļoti ātri. Laika limits braucienam ir 12 stundas, šajā laikā jāiekļaujas, pildot dažādus uzdevumus trasē. Gadās, ka auto iestrēgst, tad arī paši sportisti ir dubļos līdz ceļiem. «Tā ir laba atpūta un draugu būšana, jo parasti sacensības notiek divas vai pat trīs dienas. Nav tā kā dragreisā – pāris minūtēs izbrauc un tad trīs mēnešus skrūvē autiņu garāžā.» Sportistiem līdzi obligāti jābūt pārtikai un ūdenim.Brauc arī meitasBieži dzirdēti stāsti, ka sievas kļūst gluži vai greizsirdīgas uz vīru aizraušanos ar «autiņiem» un darbošanos garāžā, bet Esmeralda atzīst, ka viņai šāda problēma nav aktuāla: «Nekad neko neesmu pārmetusi. Vīram patīk, arī meitām. Tagad meitas brīvdienās arī nodarbinātas – kopā ar tēti dodas uz mežu pabraukāties.» Ints skaidro, ka «īstajās» sacensībās ar meitām braucis nav, bet draugu lokā organizētajos izbraucienos Endžela un Beatrise piedalās labprāt kā stūrmanes. Vai tad, ja meitas arī izvēlēsies autosportu, vecāki viņām to liegs? «To, kas patīk, aizliegt nevar. Un viņas ir pietiekami prātīgas,» abu viedokli izsaka Ints. Meitas aktīvi darbojas arī citās jomās – spēlē flautu un saksofonu, dzied un dejo kolektīvos.Esmeralda atzīst, ka pēdējā laikā pati sacensībās aktīvi vairs nepiedalās, jo norūpējusies par meitām: «Kas būs, ja ar mani kas notiks? Tāpēc sevi vēlos pasargāt.»Startējuši arī komandāLai gan Ints sievas braukšanas māku slavē, viņiem ir savs stāsts par stereotipiem par sievietēm pie stūres. «Trofireidā sieviešu ir maz, jo, ja mašīna iestrēgst, vajadzīgs fizisks spēks. Latvijā ir sportistes, bet Lietuvā sievietes nebrauc vispār. Kādās sacensībās Lietuvā Esmeraldas komanda pārspēja lietuviešus čempionus. Pēc laika braucu uz Lietuvu, satieku lietuviešus, viņi man liek pasveicināt latvieti ar pelēko džipu, kas viņus uzvarējusi, par ko visi ir pārsteigti. Arī viņi jutās pārsteigti, kad pateicu, ka čempione ir mana sieva,» atceras Ints.Dažas reizes ģimene ir startējusi vienā komandā, taču bieži to darīt negrib, jo abi vēlas stūrēt. «Toreiz gan vadīja Esmeralda, jo man izlēkt no auto un vilkt vinču, lai dabūtu braucamo no dubļiem, ir vieglāk.» Plāni visam gadamĢimene dažreiz ir aizdomājusies par atpūtu kādā siltā zemē, taču paši sevi vienmēr atturējuši – kāpēc piecas dienas gulēt saulē, ja var braukt pa mežu? «Iebrauc mežā vidū, zonas telefonam nav, un viss uzreiz ir kārtība,» stāsta Ints. Krievijā gan redzēti tādi meži, kur var izbrist tikai kājām, – ceļa vietā ir metru dziļas rises, apkārt ne skaņas, un vienīgie, kas mežā dzīvo, ir lāči. Šādos brīžos galvā rosās interesantas pārdomas, jo, ja paklupsi un izmežģīsi kāju, pats ārā vairs netiksi, arī biedri diez vai palīdzēs, taču pat tas neattur no turpmākās dalības braucienos.Arī šis gads Intam saplānots – maija sākumā notiks sacensības Polijā, bet jūlijā sāksies Latvijas čempionāts.
