“Mēs diezgan ilgi meklējām senu māju. Trīs gadus izbraukājām visu Latviju, nonācām pie secinājuma, kas mums patīk, kas ne, bet tā arī nebijām atraduši māju, kas mūs uzrunātu, līdz pagājušā gada martā – aprīlī notika brīnums – mēs atradām šo ēku un iemīlējām,” stāstu sāk Mārcis Zommers, Vircavas muižas pārvaldnieka mājas jaunais saimnieks.
“Uzreiz iepatikās. Sajutos šeit kā mājās , un man gribējās šeit būt. Jo vairāk sākām interesēties par ēkas vēsturi, jo vairāk sapratām, cik nozīmīgā vietā esam ienākuši, ka mājai ir cieša saistība ar Kurzemes hercogu Ernstu Johanu Bīronu. Un kas gan var būt labāks, kā no rīta pamosties ar skatu uz Ketleru pili, domājot, ka tu šodien staigā pa tām pašām vietām, kur reiz staigājusi Kurzemes hercogiene Doroteja vai Kurzemes hercogiene un Krievijas imperatore Anna Ivanovna. Lasot Imanta Lancmaņa grāmatas, tajās ir daudz atsauču uz Vircavu, kas norāda uz šīs vietas īpašo auru. Gribam to nodot tālāk – brauciet un sajūtiet vēstures elpu,” aicina Mārča dzīvesbiedre Aiga Zommere.
Zommeru ģimene ar diviem maziem bērniem – septiņus gadus veco Kati un divarpus gadus veco Klāvu uz pastāvīgu dzīvi pārvaldnieka mājā pārcēlusies pagājušā gada novembrī, un tagad galvenais darbs esot vēdināt un žāvēt telpas. Pirmais mērķis bijis – atgriezt ēkā dzīvību, bet otrais – to ilgtspējīgi apsaimniekot. Pirmā ziema nav bijusi viegla, bet arī ne tik grūta, kā iedomājušies, bet pats labākais ir tas, ka šeit var baudīt mieru, nesteidzīgu dzīves ritumu un mājai piemīt īpaša aura.
Māja nopirkta lielāka nekā ģimenei nepieciešams, tāpēc Zommeru ģimene plāno piedāvāt šeit vietu naktsmājām arī citiem, lai pie dabas atpūstos no stresa. Tās noteikti nebūs daudzas mazas viesnīcas istabiņas, bet nedaudzas, kā arī lielas un ērtas istabas. Taču pastāv jautājums – vai tas interesēs citus cilvēkus, tāpēc nolemts sākumā pamēģināt ar vienu numuriņu. Par savām aktivitātēm ģimene informē izveidotajā feisbuka kontā “Muižas istabas”.
Izgatavotas arī vizītkartes ar ēkas logo. Aiga piebilst, ka arī mājas jumts esot īpašs, tam ir uz augšu vērsti stūri – kā pasaku namiņam, tāpēc šo īpašo jumtu nolemts iestrādāt logo. Ar māju kā apskates objektu ģimene šopavasar piedalījās akcijā “Atvērtās dienas laukos”. Pamazām Vircavas muižas pārvaldnieka māja tiek iekļauta Jelgavas novada tūrisma maršrutos, notiek sadarbība ar gidēm Inu Jurģi un Zani Gravu. Dienā, kad viesojās “Ziņas”, māju apmeklēja arī Jelgavas reģionālā tūrisma centra pārstāvji, lai skatītos, kā atjaunoto Vircavas muižas pārvaldnieka māju integrēt savos maršruts. Ģimene gan vairākkārt kautrīgi uzsver, ka viņi neko grandiozu vēl neesot izdarījuši.
Izzina vēsturi un stāsta stāstus
Mārcis smej, ka nav vēsturnieks un vēsturē viņam skolā bijis apaļš trijnieks, bet senā ēka un tās vēsture viņu esot pārņēmusi.”Ernsts Johans Bīrons, pirms kļuva par hercogu, savu karjeru sāka kā Vircavas muižas pārvaldnieks. Lai gan asinis viņam bija pareizajā krāsā, piedzima Kalnciema muižā, kas bija nabadzīga, tāpēc viņam bija jāstrādā algots darbs – par muižas pārvaldnieku. Viņš bijis uzcītīgs, komunikabls un spēja būt labs pret padotajiem – zemniekiem un kalpiem,” turpina Mārcis, piebilstot, ka to izzinot, viņš vēlas šo vēstījumu nodot tālāk citiem.
Mārcis un Aiga senā nama vēsturi pētījuši Rundāles pils muzejā atrodamajos materiālos. 1980. gadā Vircavas muižas pārvaldnieka mājai veikta izpēte, bet mājas jaunajiem saimniekiem ieceru plānā ir veikt atkārtotu izpēti.
Uz jautājumu, kas tieši uzrunājis, pirmoreiz ieraugot veco ēku, Mārcis teic, ka grūti nosaukt ko vienu, jo tās esot visas lietas kopā – monumentālisms, Bīronu stāsts, 250 gadu vēsture un iespēja stāstīt stāstus citiem, taču jau pašā sākumā ģimene uz māju lūkojusies arī kā uz biznesa projektu. Piesaistījusi sakārtotā infrastruktūra un tuvums Rīgai (līdz Rīgas robežai jābrauc 35 minūtes). Zemes apkārt ēkai gan neesot daudz, bet no tā ir arī savas labums – mazāk jāpļauj un jāravē.
Zommeru ģimenei saistošas šķiet ar Vircavas muižu saistītās personības – Kurzemes un Zemgales hercogs Pēteris Bīrons, Kurzemes hercogiene Doroteja. Ģimene tikusies ar bijušo Rundāles pils muzeja direktoru Imantu Lancmani, kurš sacījis – ja nebūtu karu postošās iedarbības, iespējams, ka tieši Vircavas muiža, nevis Rundāle kļūtu par Kurzemes hercogistes Versaļu. Tāpat Vircavas muiža dēvēta par hercogistes dārgumu glabātavu. Iespējams, tādēļ pārvaldnieka māja nav bijusi atrodama daudzās kartēs, kas to pasargājusi no cara armijas postošās darbības.
Muižas pārvaldnieka māja ir celta 18. gadsimta otrajā pusē klasicisma stilā pēc galma arhitekta Severīna Jensena projekta. Tai ir trīs virszemes stāvi, ēka ir valsts nozīmes arhitektūras piemineklis. Hercogs Bīrons šo māju uzbūvējis savam pēctecim, un tik greznas pārvaldnieka mājas nav pie visām pilīm.
Ēkā pastāvējis tolaik raksturīgais dalījums kungu un kalpu galos, tikai – garenvirzienā, bet ar divām atsevišķām ieejām un kāpņu telpām. Ēkas pirmajā stāvā ir saglabājušās īstas velves, nesašķobījušās sienas un metru biezi mūri. Grīdu gan klājis pamatīgs kultūrslānis, jo pirms tam māja 10 gadus bijusi tukša un neapdzīvota, izlikta pārdošanā sludinājumu portālos. Bijis arī pa kādam izsistam logam, kas aiznaglots ar dēļiem, tāpēc ēkā iekļuvis mitrums.
Kad gruži ar spaiņiem nesti ārā, zem pamatīga zemes slāņa atklājusies sena, no ķieģeļiem darināta grīda. Ja ēkai ir 250 gadu vēsture, tad grīdas ķieģeļi, iespējams, tapuši vēl senāk, jo Vircavas muižā kādreiz bijis arī ķieģeļu ceplis un darinātas buras kuģiem. Muiža bija saimnieciska organizācija, bet muižas pārvaldnieku mūsdienu izpratnē varētu dēvēt par top menedžeri, piebilst Mārcis.
Pārvaldnieka māja atrodas blakus vēl vienai nozīmīgai Vircavas muižas ēkai – Ketleru laika pilij jeb Kavalieru namam, kur tagad darbojas Vircavas vidusskola. Ko nozīmē kavalieru nams? Tas pats viesu nams vien esot, viņš skaidro, piemetinot, ka savas priekšrocības ir, jo meitai Katei ceļš uz bērnudārzu aizņemot vien vienu divas minūtes. Šoruden Kate sāks skolas gaitas 1.klasē, bet Aigu gaida jauns izaicinājums – viņa no bērnudārza audzinātājas kļūs par sākumskolas skolotāja palīdzi.
Savukārt Mārcim ir divas profesijas – elektriķis un IT speciālists, bet strādājis par pārdošanas speciālistu IT jomā. Lai gan abi nāk no dažādām Latvijas vietām: Mārcis – no Ogres plašajiem laukiem, bet Aiga – no Valmieras puses, abi satikušies un iepazinušies Rīgā, uz kurieni bija devušies mācīties.
Abi gan nepiepildīja savu vecāku lolotās cerības un neatgriezās vecāku mājās, bet 20 gadus nodzīvoja Rīgā, līdz lielpilsētas ritms sāka nomākt un radās doma pilsētas vidi nomainīt pret ko mierīgāku. “Domāju, ka nekad nedzīvošu Zemgalē, jo man tuvākas ir Vidzemes kalnainās ainavas,” teic Mārcis, bet ne velti mēdz sacīt: “Nekad nesaki – nekad”.
Cienasts jānopelna ar darbu
Tagad Mārcis nodarbojas ar stāstu stāstīšanu par Bīroniem un ar šo dzimtu saistītajām personībām, jo viņā ir vēlme ne tikai dzīvot sev, bet dalīties ar citiem, pieskaņojoties katrai apmeklētāju grupai. “Tai brīdī tu jūti, ka audz, ” viņš saka. Pamazām māja tiek atvērta tūristiem, kuri var apskatīt ne tikai biezos mūrus un velves, bet arī seno lietu un darbarīku kolekciju, kas savākta sadarbībā ar vietējo Lāču ģimeni, bet, galvenais, eksponāti ir darba kārtībā un ar tiem var droši darboties. Šeit nestrādā muzeja princips – eksponātus ar rokām neaiztikt.
Piemēram, ja ciemiņi vēlas cienastu, tad vispirms viņiem rokas maltuvē starp dzirnakmeņiem jāsamaļ graudi, jāiegūst milti un tikai tad var doties uz virtuvi un uz īstas malkas plīts cept bada pankūkas. Bet, ja grib kafiju, tad vispirms senās kafijas dzirnaviņās jāsamaļ kafijas pupiņas. Mārcis rāda vēl kādu eksponātu, ko sākumā noturam par gaļas maļamo mašīnu, bet izrādās, ka tas ir cigoriņu maļamais aparāts. Ģimene šoruden plāno tikt arī pie cigoriņiem, lai viesus varētu cienāt ar īstu cigoriņu kafiju.
Zommeri atzīst, ka viņiem patīk uzņemt viesus, un Aigai sākumā bijusi doma ciemiņus cienāt ar ēdieniem, kas gatavoti pēc 18. gadsimta receptēm. Taču, tā kā ārā ir ļoti karsts un plīts kurināšana šādā laikā nav ērta, mēs tiekam cienātas ar mājās gatavotu saldējumu.
Šeit var izmēģināt darboties ar vecu urbi vai uzasināt nazi, pumpēt ūdeni ar senu pumpi vai miglot augus ar miglotāju, bet saimnieki vēlas, lai apmeklētāji saprastu un novērtētu, kādu enerģiju un piepūli kādreiz prasīja šie ikdienas darbi un cik daudz neizmantotas enerģijas ir mūsdienu cilvēkā. Apmeklētājiem paveras jaunas izjūtas un rodas gandarījums par paveikto.
Tāpat ēkas pirmajā stāvā redzama pavarda vieta, kur kādreiz bijis arī manteļskurstenis. Pavarda un skursteņa gan vairs nav, un tā vietā ierīkots bērnu stūrītis ar padomju laika rotaļmašīnām. Zommeru ģimene saviem viesiem piedāvā izbraukt ar tandēma velosipēdu.
Apskatāma arī ģimenes savāktā retro motociklu kolekcija, bet aiz tās atrodas kāda telpa, kas kādreiz, iespējams, kalpojusi kā karceris, jo Latvijas brīvvalsts laikā šeit bijusi pagasta pārvalde, arī pēc tam ēka kalpojusi kā padomju saimniecības kantoris vai pagastmāja, bet vēlāk kāda ģimene to sākusi pārveidot par dzīvojamo māju.
No tā laika saglabājusies apkures sistēma izrādījās atjaunojama, lai gan pirms tam eksperti apgalvojuši pretējo. “Protams, ka tik senas ēkas atjaunošana jāveic saudzīgi, jo māja ir pilna pārsteigumu – te atklājas veca dēļu grīda vēl ar koka tapām naglu vietā, te sienas gleznojums,” stāsta saimnieki, piemetinot, ka dzīvošana senajā ēkā esot gana ērta. Turklāt vasarā tajā ir dabīgi kondicionēts gaiss.Diemžēl uzaicinātie celtnieki, pieraduši strādāt ar mūsdienu materiāliem, nespēj izprast veco ēku būvniecības nianses. “Arī finansējuma piesaistē jāievēro stingras prasības, uzņemoties dažādas saistības, no kurām viena ir – ēkai 20 gadu garumā jābūt publiski pieejamai,” viņi dalās senās ēkas apsaimniekošanas pieredzē.
Aiga piebilst, lai telpas padarītu mājīgākas un piepildītākas, daudz kas top no dabas materiāliem – blakus taču parks un upe. Un tā katru reizi, kad ierodas viesi, senā nama interjers iegūst ko jaunu. Ciemiņi liekot sasparoties.
Viena ceturtā daļa mājas otrā stāva vēl neesot izremontēta. Arī bēniņi vēl jāiztīra un jāsakopj, tie viesiem pagaidām netiekot rādīti. Taču bēniņos esot ko redzēt, savulaik arī tur esot bijusi dzīvošana uz divām pusēm. Grandiozi, ar cirvi tēsti vērbaļķi tur esot. Un vēl bēniņos esot kas tāds, par ko I. Lancmanis sacījis, ka vēl tikai Lustes muižā esot ko tādu redzējis. “Bet tā lai paliek intriga un mūsu noslēpums,” smej Mārcis.
Piedalās parka sakopšanā
Līdzās mājai atrodas Vircavas muižas parks ar ūdens parteriem un grāvjiem, un Zommeru ģimene aktīvi iesaistījusies tā sakopšanā, startējot Jelgavas novada pašvaldības projektu konkursā “Mēs savai videi” un iegūstot finansējumu laipas izveidei. Laipa pabeigta līdz pagasta svētkiem, uzstādīta pašu spēkiem un ar Lāču un Ducmaņu ģimeņu atbalstu. Laipa bijusi kā loģisks turpinājums kopā ar pašvaldību rīkotajām talkām, jo parks jau nav atraujams no kopējā muižas ansambļa.
Mārcis, ieradies un uzsācis dzīvot Vircavā, bijis pārsteigts par laipno uzņemšanu un vietējo iedzīvotāju draudzīgumu, un to, ka katrs pretimnācējs viņu, svešinieku, sveicinājis. Tāpēc viņā esot šī vēlme iesaistīties pagasta dzīvē un dot apkārtējiem, jo viss labais jau nāk atpakaļ.
Tagad kopā ar pagasta pārvaldi tiekot spriests par plašā pagalma rekonstrukciju un autostāvvietu ierīkošanu, jo Vircavas centrā nav īsti kur novietot automašīnas. Jau no paša sākuma Mārcim bijis skaidrs, ka jauniegādātajam īpašumam apkārt netiks uzsliets žogs un ģimene nenorobežosies no pasaules. Ja patīk mums pašiem, lai rada prieku arī citiem.
Mīnuss gan esot, ka Vircavā nav sava tūrisma informācijas centra un tūrisma koordinatora, kas pamatotu, kāpēc cilvēkiem uz šejieni būtu jābrauc, taču “varbūt ar mūsu rosīšanos kas mainīsies”, šādu iespēju pieļauj Mārcis, uzsverot, ka ir gandarīts, ka tūrisma maršrutos tiek iekļauti arī citi Vircavas saimnieki, piemēram, tomātu audzēšanas saimniecība “Dzērves”, jo viens nav cīnītājs un kopīgiem spēkiem var daudz ko panākt. Zommeru ģimene plāno attīstīt sadarbību ar mājražotājiem, piemēram, Ducmaņu ģimeni, kas cep garšīgu maizi. Pirmās iestrādes jau esot.
Tāpat Mārcis ir pateicīgs Vircavas pagasta pārvaldes vadītājai Ritai Borščevskai par vēlmi palīdzēt un uzklausīt un Jelgavas novada pašvaldībai par sakārtoto infrastruktūru un kvalitatīvajiem pakalpojumiem. Turklāt Vircavā neesot iznīcības un pamestības sajūtas, kas redzēta citviet Latvijā, bet valda rosība.
