Noslēgumam tuvojas šogad salīdzinoši īsākā, taču gana spraigā BMX sacensību sezona, kas Jelgavas kluba “Mītavas kumeļi” vēsturē ierakstīsies ar sen nebijušu panākumu – uzvaru starp 13 konkurentiem Latvijas čempionāta klubu komandu kopvērtējumā. Iepriekšējā šāda mēroga trofeja, kuras īpašnieku noskaidro, summējot sportistu individuāli izcīnītās augstākās vietas, nopelnīta 2000. gadā, un, kā izrādās, abās reizēs starp panākuma kaldinātājiem bijis Ģirts Jonkus. Togad – Latvijas junioru čempions un viens no sporta veida līderiem arī Eiropā. Šogad – jau ģimenes cilvēks, trīs bērnu tētis, uzņēmējs, kas savu uzticību jaunības hobijam apliecinājis ar Latvijas čempionāta sudrabu krūzeru Cr30+ klasē (zelts gan arī šoreiz bija “turpat”, jo finālbrauciena uzvarētāju noteica tikai fotofinišs).
“Īsti pat nebiju piefiksējis, ka Jelgavas klubs tik sen nav ticis pie komandu čempiona titula. Lai nu kā, ir liels prieks un lepnums par šā gada sasniegumu, laikam pat lielāks nekā pirms 20 gadiem,” “Ziņu” uzrunāts, teic Ģirts un prāto, ka no komandas tagadējā sastāva iepriekš varētu būt piedalījies ne tikai viņš vien. “Iespējams, Alvis Lānso, kas ir man tuvākā gadagājuma un patlaban viens no sīvākajiem konkurentiem krūzeros.” 2000. gada čempionos un medaļniekos gan Alvja uzvārdu neatrodam, toties ir Uldis Balbeks – togad uzvarētājs trīspadsmitgadīgo puišu grupā, bet nu jau “Mītavas kumeļu” treneris, kura vadībā arī gūts ievērības cienīgais sezonas sasniegums. “Mans un arī dēla treneris,” piebilst Ģirts un atklāj, ka ar septiņgadīgā Artūra sportisko izvēli lielā mērā saistīta arī paša atgriešanās BMX trasē.
– Izskatās, ka arī starplaikā riteni tomēr nebiji pametis, ja nu vienīgi uz laiku nomainīji pret velotreka braucamo. Turklāt tieši 2004. gadā, kad tavu BMX beidzot pasludināja par olimpisko sporta veidu. Pastāsti, kā un kāpēc šī pāreja notika? – mēs turpinām sarunu par “toreiz un tagad”.Uz treka velosipēdu pārkāpu jau 2002. gadā, pirms vēl BMX tika pasludināts par olimpisko sporta veidu. 2001. gada sezonas noslēgumā traumas dēļ jau biju nolēmis sportu iepauzēt un pabeigt ekonomikas un biznesa studijas Rīgas Stradiņa universitātē, bet ziemā nāca piedāvājums no Latvijas Riteņbraukšanas federācijas izmēģināt spēkus komandu sprinta disciplīnā trekā. Pēc visai īsām pārdomām piekritu un jau pavasarī devos uz treniņnometni Vācijā kopā ar treka leģendām Viesturu Bērziņu un Aināru Ķiksi (jo jau toreiz, tāpat kā tagad, Latvijā vairs neviena velotreka nebija). Trekista karjera gan sanāca īsa, jo dažādu nelāgu sakritību dēļ 2004. gada olimpiskajām spēlēm kvalificēties neizdevās, un treka riteņbraukšana Latvijā ar to arī beidzās.
– Mazliet jocīgi jau izklausās, ka treka vairs nav, bet komandu taisa.
Leģendārie braucēji Bērziņš un Ķiksis jau tobrīd vēl bija pietiekoši spēcīgi un acīmredzot arī cerību pilni, ka treka riteņbraukšana Latvijā varētu atgriezties. Pieņemu, ka Ķiksis, kas joprojām individuāli trenējas ārzemēs un gūst panākumus veterānu sacensībās, šo cerību par treku Latvijā nav zaudējis. Diemžēl tam nepieciešamās investīcijas ir ļoti lielas, un neizskatās, ka tuvākajā laikā tādas atradīsies.
– Treka velosipēds ir tik atšķirīgs. Kā bija pie tā pierast?
Tas tiešām bija pavisam kas cits. Lielākā atšķirība, ka treka ritenim nav brīvrumbas un nav bremžu. Pedāļi visu laiku griežas, un, lai apstātos, aptuveni aplis vēl jānoripina. Sākumā tieši tāpēc, ka biju pieradis pie brīvrumbas, diezgan smagi nobrāzos.
– Biji priecīgs vai bēdīgs, kad šis “īstermiņa piedzīvojums” beidzās?
Zināmā mērā, protams, ka bēdīgs. Šķita jau, ka tas olimpiskais sapnis nav tālu. It kā gribējās mēģināt vēl, taču četru gadu cikls ir ilgs laiks, un bija arī jāsaprot, ka apstākļos, kad pašu mājās treka nav, dabūt finansējumu, lai turpinātu treniņus ārzemēs, ir nereāli.
– Un atgriezties pie BMX?
Iepriekšējā līmenī, starp elites līderiem, arī tobrīd nebija vairs reāli.
– Kādā vecumā sāki braukt BMX, un ar ko šis mazais ritenītis tev iepatikās?
Sāku braukt astoņu gadu vecumā, uzreiz kā mans tēvs pabeidza būvēt Jelgavā pirmo trasi. Šajā ziņā droši vien arī nebija citu variantu, kā vien to izmēģināt. Piesaistīja arī iespēja sacensties ar citiem puikām un vienkārši būt kopā ar draugiem. Tā arī visu bērnību un visus vasaras brīvlaikus tur trasē kopā pavadījām.
– Tavi lielākie sasniegumi, šķiet, bija junioru vecumā – Latvijas čempiona tituli, BMX federācijas prezidenta kausi, augstas vietas Eiropas čempionāta astoņniekā? Varbūt atceries arī savus pirmos panākumus?
Pirmajā sezonā es nekāds labais braucējs nebiju, bet, sākot ar otro, noteikti lielā mērā pateicoties pirmajam trenerim Viktoram Valainim, jau varēju cīnīties par pjedestālu. Paši pirmie panākumi, kas iespiedušies atmiņā, ir uzvara manas otrās sezonas pirmajās sacensībās Ainažos 1990. gadā. Protams, biju lepns arī par saviem vēlākajiem sasniegumiem. Vēl tagad, pa retam noslaukot putekļus no tolaik izcīnītajiem kausiem, ar prieku atceros “jaunību”.
– Vai bērni arī tavus kausus paskatās un varbūt no tiem iedvesmojas?
Artūrs paretam, jā, paskatās un prasīja, par ko tie ir. Kad pastāstīju, ka par riteņbraukšanu, tad teica, ka arī tādus grib. Nu jau ir arī pie dažiem ticis. Vienpadsmitgadīgo meitu Danielu gan uz BMX neesam rosinājuši. Piecgadīgā Laura šķiet vairāk uz ritenīti noskaņota, taču, manuprāt, tas īsti nav meiteņu sports.
– Dzīves galvenie mērķi pat Latvijas čempionam laikam tomēr ar profesionāla sportista karjeru nesaistījās, jo pēc vidusskolas sāki visai nopietnas studijas “Stradiņos”?
Tolaik BMX vēl nebija olimpiskais sporta veids, un viss notika par vecāku līdzekļiem. Tāpēc arī tika izlemts sportošanu likt uz pauzes un nodoties studijām. Savukārt pēc uzaicinājuma pievienoties treka riteņbraukšanas komandai virsroku ņēma sportiskais gars un uz pauzes noliku studijas. Universitāti gan vēlāk absolvēju. Pastrādāju ar savu ekonomikas un biznesa vadības speciālista grādu vairākās bankās, līdz nolēmu, ka jāveido kas pašam savs. Tagad pamazām ieeju tēva firmas biznesā, lai to pārņemtu un turpinātu.
– Turpinot par sportu – pēdējos gados tavs uzvārds manīts starp Vienības brauciena dalībniekiem, arī MTB braucējiem. Ritenis laikam vienmēr bijis “pie rokas”?
Gan pie rokas, gan pie kājas. Ar riteni braukt man patīk!
– Cik nopietni tagad esi atgriezies pie BMX? Minēji, ka tur Artūrs “pie vainas”?
Kad dēlam bija pieci gadi, aizbraucām paskatīties BMX sacensības Jelgavā, un tad gan puikam, gan man bija skaidrs, ka jāpērk BMX ritenis. Līdzko Artūrs sāka braukt, tā arī opaps ar lielu entuziasmu pieslēdzās – labprāt vēro treniņus, palīdz ar padomu. Bet mana atgriešanās sākās savā ziņā neplānoti. Ar domu, kāpēc man treniņa laikā sēdēt malā un pļāpāt ar citiem vecākiem, kad drīzāk gribas ņemt velo un pavizināties kopā ar puikām. Gan dēlam būs drošāk, gan pats vēl kādu kilogramu svara nometīšu. Sāku tā pavizināties, līdz mans bijušais un nu atkal esošais cīņu biedrs Alvis Lānso pierunāja pamēģināt spēkus sacensībās… Un tad jau āķis bija lūpā.
Ja reiz piedalos sacensībās, tad, protams, jācenšas būt pirmajam – uzvaras garša ir patīkama, to es atceros no junioru vecuma. Pērn biju sestais Eiropas čempionātā Cr30–39 vecuma grupā. Kāds teica, ka tagad jābrauc tik ilgi, kamēr dēls mani varēs apdzīt. Vēl kādus gadus piecus es ceru par viņu būt ātrāks.
– Ar ko krūzers atšķiras no klasiskā BMX riteņa? Varbūt vieglāk pārvaldāms vai kā?
Klasiskajam BMX ir 20 collu riteņi, krūzeram – 24 collu. Grūti teikt, kurš ir vieglāk pārvaldāms. Ir daži manevri, kurus vieglāk veikt ar klasisko, daži savukārt labāk padodas ar krūzeru. Pateicoties lielākam riteņu diametram, tas ripo nedaudz laidenāk, plūstošāk.
– Vari salīdzināt savu un Artūra sākumu? Kas līdzīgs, kas atšķirīgs?
Līdzīgs noteikti ir tas, ka mums abiem tā īsti nebija izvēles. Un prieks par pirmo izcīnīto kausu arī ir nemainīgi liels. Atšķirīgs ir tas, ka toreiz, lai bērns sāktu nodarboties ar BMX, tēvam bija jāizgatavo velosipēds, jāpielāgo aizsargi, ķivere no citiem sporta veidiem, jo nopirkt neko nevarēja, tāpēc ka BMX tikai sākās un nekas īpaši tam ražots netika (ja arī tika, pie mums nebija pieejams). Tagad pāris klikšķu internetā, un pēc dažām dienām jau ritenis ar visu inventāru stāv pie durvīm. Ļoti pozitīvi arī, ka “Mītavas kumeļos” ir daži kluba riteņi, jaunie var atnākt, pamēģināt un saprast, vai šis sporta veids patīk.
– Kas būs jūsu nākamās sacensības?
Nākamās sacensības mums jau šīs nedēļas nogalē Mārupē, kur vietējam klubam 10. gadadiena. Pēc tam 19. septembrī šo neierasti īso sezonu noslēgsim Valmierā ar pēdējo “SMSCredit.lv” čempionāta posmu.
– “Mītavas kumeļiem” jau pāri 30, var teikt, tuvojas brieduma laiks. Kā tu vērtē pašreizējo BMX attīstības posmu Jelgavā un Latvijā?
Priecē, ka BMX paliek arvien daudzskaitlīgāks gan Latvijā, gan Jelgavā. Tas veicina konkurenci un līdz ar to arī sportistu izaugsmi. Un pēc 20 gadu pārtraukuma izcīnītais Latvijas klubu čempiona tituls jau arī laikam liecina, ka “Mītavas kumeļi” un treneris Uldis Balbeks iet pareizajā virzienā.
