Kad dzirksteļojot sāka degt jaunie bērziņi, kas auga pašā meža malā, sapratām – nu vairs nebūs labi. Dūmi sitās degunā un acīs, bet prātā šaudījās domas – ka tik kāds neizsauc policiju un mūs visus neieliek cietumā. Tādu atceros kādu pavasara dienu pirms vairāk nekā desmit gadiem, kad visa lielā ģimene devāmies svilināt pērno zāli, lai jaunā izdīgtu ātrāk un govīm labāk garšotu. Pēc tam dedzināt zāli vairs neatļāvāmies, jo sapratām, ka uguns ir postoša.Ugunsdzēsēji ik dienu ziņo par kūlas ugunsgrēkiem visās Latvijas malās. «Pieticīgāk» deg Latgalē, bet arī tam ir loģisks skaidrojums – ne visur vēl nokusis sniegs. Un nevietā ir brīvdienās dzirdētie komentāri par to, ka radio un televīzija visas ziņas sāk ar to, cik upuru un ugunsgrēku, bet ir taču svētki. Taču vēl joprojām daudzi nav sapratuši, ka «sarkanais gailis» aprij visu, ja vien tam ceļā nestāvēs veselais saprāts.Žēl, ka šogad Jelgava ir viens no līderiem pēc saņemto izsaukumu skaita uz kūlas ugunsgrēkiem. Deg hektāriem. Pilsētas nomalēs un arī tuvāk centram. Privātīpašnieku un pašvaldības zemēs. Vasarā Pašvaldības policija pēta, cik centimetru gara zāle izaugusi pie privātmājām un kad tā pēdējo reizi pļauta, tomēr rudeņos un pavasaros pašvaldība aizmirst, ka ieaugušie īpašumi ir drauds drošībai, bet policija piever acis, jo nesodīsi jau maizes devēju. Turklāt aizauguši arī simtiem hektāru pašvaldības zemes. Tikmēr ugunsdzēsēji turpina skandināt – kur ir sakopts, tur nedeg.Kamēr turpinās diskusijas par to, kā sodīt kūlas dedzinātājus un vai viņi gadījumā nav jāārstē, var nolīst maliņā un izlikties, ka «nav mana daļa». Bet var rokās paņemt grābekli un izdarīt tā, lai Spodrības mēnesis nebūtu tikai deputātu kārtējais apstiprinātais lēmumprojekts un iespēja padižoties, ka «mēs mīlam Jelgavu».
