Pārsteigumu nebija – Pasaules kausu futbolā izcīnīja Spānija, kā jau to bija paredzējis labākais šā čempionāta norišu prognozētājs astoņkājis Pauls. Brīžiem šķiet, ka futbolisti varētu arī laukumā nepūlēties, pietiktu tabulu sastādīt, ņemot vērā Paula izvēli, mielojoties no dažādu valstu karogiem rotātiem trauciņiem. Tikai tādā gadījumā negūtu baudījumu, ko pasaules labākie kājbumbas meistari spēja sagādāt veselu mēnesi. Bija jau arī ko redzēt, LTV bija pacentusies, un pat Latvijas kanāls translēja visus 64 mačus. Līdzjutēji ar stāžu, apzinoties, ka visas spēles tik un tā nevarēs vērot, sākumā pat pietaupīja savu «ekrānlaika limitu», lai interese neatslābtu jau pirms izšķirošo cīņu sākuma.Futbols remdenā latvieša sirdī neraisa tādas kaislības, kā ierasts Brazīlijā, Spānijā vai citās šīs spēles lielvalstīs. Protams, pavisam cita interese par turnīru būtu, ja spēlētu mūsējie, kā Eiropas čempionāta laikā pirms sešiem gadiem, kad vai katra mājsaimniece – ja arī īsti nezināja, kas ir Aleksandrs Starkovs, tad Māri Verpakovski jau nu vaigā pazina gan.Lai mūsu valstsvienība atkal kaut reizīti tiktu līdz Eiropas vai pasaules finālturnīram, Latvijas futbolā vajadzīgs īpašs pacēlums, kurā līdz ar tehniskām un taktiskām gudrībām ne mazāk svarīgs līdzjutēju atbalsts. Un tas sākas nevis pie TV ekrāna, bet jūtot līdzi savējiem tribīnēs. Diez vai FK «Jelgava» futbolisti šodien kā Latvijas kausa ieguvēji izlidotu uz Eiropas līgas spēli Norvēģijā, ja nebūtu draudzīgā fanu pulka. Un nevīpsnāsim par dažbrīd neprecīzām piespēlēm «nepasaules līmeņa» mačos. Priecāsimies, ja savējiem izdodas. Tāpat kā nupat dziesmu svētkos FK «Jelgava» valdes priekšsēdis priecājās par kora «Spīgo» uzvaru. Esam taču no Jelgavas. Un no Latvijas.
