Izlasīju «Zemgales Ziņās» rakstiņus par invalīdiem un gribu pastāstīt arī par vienu savas dzīves pagriezienu šajā gadā.
Izlasīju «Zemgales Ziņās» rakstiņus par invalīdiem un gribu pastāstīt arī par vienu savas dzīves pagriezienu šajā gadā. Varbūt to izlasot, arī citas sievietes vairāk ieklausīsies, ieskatīsies kāda invalīda acīs un ieraudzīs, cik viņa dvēsele ir bagāta un gaiša, bet raksturs – stingrs un noteikts.
Vasaras sākumā vienā no lielajām avīzēm bija publicēts mans rakstiņš un tālruņa numurs. Vienudien man piezvanīja kāds kungs no Vidzemes, kam pāri 60. Viņš tikai bija vēlējies dzirdēt sievieti, kura «tik skaisti prot rakstīt». Jau pašā pirmajā sarunā man ļoti iepatikās viņa balss – īpatnēja, silti glāstoša. Tādu balsi es vienmēr atšķirtu no visām citām.
Mēs kļuvām vēstuļu un tālruņa draugi.
Vīrietis izstāstīja savu likteni. jau astoņu gadu vecumā zaudējis kāju, ārsti pat domājuši – vispār neglābjams. Liktenis bija lēmis izdzīvot. Un tā viņš visu mūžu ir cīnījies pa dzīvi, brīžam pat kā Dons Kihots ar vējdzirnavām.
Vasaras beigās mēs satikāmies – viņš atbrauca uz Jelgavu. Es sapratu, ka viņš ir stipra rakstura cilvēks. Visu mūžu saņemdams gan sabiedrības, gan tuvo cilvēku nievas, nekad viņš nav meklējis atbalstu pie «zaļā pūķa». Ieguvis izglītību, profesiju, strādājis vadošos amatos. Un tomēr visu dzīvi ir kaunējies sava fiziskā trūkuma. Protezēt kāju nav varējuši, tādēļ mūžs pavadīts ar kruķiem rokās.
Nupat atgriezos no ciemošanās pie viņa Vidzemē. Esmu daudz ko redzējusi, dzirdējusi un vēl dziļāk izpratusi. Viņš ir īstas cieņas un mīlestības cienīgs. Pat šajos grūtajos laikos nesamierinās ar to, ka ir pensionārs. Izveidojis savu individuālo uzņēmumu. Man nudien dzīvē nav iznācis satikt fiziski veselu vīrieti, kurš spētu tik mērķtiecīgi veidot savu dzīvi un būtu tik stipra rakstura. Viņš ir labsirdīgs, maigs, bet šīs īpašības slēpj aiz bardzības maskas. Lielas vilšanās dēļ vairs netic, ka viņu kāda sieviete varētu patiesi iemīlēt…
Bet manas domas pat pret pašas gribu pie viņa vien vēršas. Pieaugušie bērni apbrīno vidzemnieka stipro raksturu un saprot mani.
Es, protams, nezinu, vai mēs kādreiz būsim kopā, vai veidosim ģimeni. Tas būs atkarīgs no viņa drosmes noticēt patiesām jūtām. Noticēt, ka arī invalīdu var mīlēt un cienīt.
Rita
