Agris Kozlovs darbu mājās un Zviedrijā apvienos ar cīņas trenera pienākumiem.
Pirms četriem gadiem septembrī “Zemgales Ziņas” rakstīja par diviem uzņēmīgiem, varbūt pat pārgalvīgiem brāļiem Agri un Andri Kozloviem no Jelgavas novada Jaunsvirlaukas pagasta. Ar pavisam nelielu pieredzi burāšanā (Andrim pat pieredzes nebija) viņi ar četrvietīgu jahtu “Linda” pāri Baltijas jūrai veica tūkstoš jūdžu pārgājienu, kas sākās pie Kramforsas pilsētiņas Zviedrijas ziemeļos Botnijas līča krastā un beidzās Lielupes krastā pie Staļģenes tilta.
Tolaik automehāniķis Agris šajā Bauskas lieluma zviedru pilsētiņā vecā benzīntankā bija izveidojis autoservisu, kurā pats arī sekmīgi strādāja. “Linda” bija kā pārsteiguma dāvana sievai Lindai, kas, audzinot dēlus Ģirtu un Gintu, vēl aizvien dzīvo abu mājās “Kaķi” dzimtajā Jaunsvirlaukas pagastā. Jāpiebilst, ka Agra brālis Andris un mamma Biruta visu laiku dzīvo abu dzimtajās mājās Jaunsvirlaukas pagasta Vedgās. Toreiz 2014. gada augustā Andris uz Zviedriju bija aizbraucis ciemos, lai atbalstītu brāli burājumā uz mājām. Gadu vēlāk arī Agris atgriezās Lielupes krastos.
Bērni piesaista mājām
2013. gadā Zviedrijā dibinātais Agra Kozlova individuālais uzņēmums – automehāniķa darbnīca – ir saglabāti. Periodiski ik pa diviem trim mēnešiem Agris atgriežas Kramforsā, tomēr pamatā viņa dzīves un darba vieta ir Staļģenes pusē. Vismaz pagaidām, kamēr dēli pabeigs pamatskolu, viņš nolēmis “skrūvēt” tepat Emburgā un Jelgavā. Klientu Agrim pietiek. Par tālāko viņš lieki neprāto. “Ja kāds prasa, kādi man dzīvē ir plāni, atbildu, ka man ir uzmetumi, nevis plāni,” teic Agris. Dzīve rādīs, kādas var pavērties iespējas. Taču viņš tās meklē arī pats. Ja viss ies, kā plānots, janvārī Agris būs ieguvis brīvās cīņas trenera licenci un arī jaunu darbu dzimtajā pusē.
Ar cīņas sportu Agris sāka nodarboties pirms vienpadsmit gadiem, kad sāka vest uz treniņiem Jelgavā vecāko dēlu Ģirtu. Tēvs nolēma trenēties līdzi dēlam un 2012. gada vasarā ieguva piekto vietu Latvijas III olimpiādē. Agris turpināja cīnīties arī Kramforsā, kurp devās 2012. gada oktobrī. Turklāt sanāca tā, ka no Kramforsas cīkstoņu kluba aizgāja treneris un Agris uzņēmās šo darbu. To viņš darīja bez maksas no darba brīvajā laikā.
Stāstot par dzīvi, Agris atzīst, ka ziemeļu kaimiņos ir mazāk birokrātijas. Piemēram, Zviedrijā katram, kurš grib burāt, neprasa jahtas vadīšanas tiesības. Ja tev ir vairāk nekā četrpadsmit gadu un jahta nav garāka par astoņiem metriem, lūdzu, burā, kur gribi! Kaut vai pāri Baltijas jūrai! Latvijā, kur jahtas kapteiņa diploms izmaksā tūkstošus, tas nav pieļaujams. Ne velti “Linda” no Kramforsas uz Staļģeni gāja zem Zviedrijas karoga. Līdzīgi Zviedrijā ir ar iespējām mācīt bērniem brīvo cīņu mazas ziemeļu pilsētiņas cīņas klubā. Trenerim nav nepieciešama pedagoģiskā izglītība vai īpaša trenera licence, pietiek ar trīs nedēļu vispārīgiem kursiem, ko Agris Zviedrijā apguva. Un tad pret ārzemniekiem rezervētie zviedri, kas parasti neaicina iebraucējus ģimenes viesībās, Agrim uzticēja savus bērnus. Lūdzu, tikai vadi nodarbības! Būdams treneris, viņš pat iekļuva vietējā avīzē. Rakstā tika izteikta cerība, ka Kramforsa, tāpat kā pagājušā gadsimta 60. un 70. gados, atkal varētu kļūt slavena ar saviem cīkstoņiem.
Modes pēc nepirks jaunu auto
“Jebkas, ko tu dari, tevi māca. Cilvēks daudz ko var sasniegt bez akadēmiskās augstākas izglītības, kas Latvijas sabiedrībā ir diezgan nozīmīga,” spriež Agris. Tomēr strādājot viņš ir pārliecinājies, ka svarīgas arī teorētiskās zināšanas, ko viņš iegūst privātajā mācību iestādē – Sporta izglītības aģentūrā. Tie gan ir privātie kursi, kas ilgst tikai pusgadu, un koncentrēti tur tiek mācīta gan anatomija, gan psiholoģija, gan pedagoģija, ko trenerim ir nepieciešams zināt.
“Es nekad neesmu braucis strādāt uz ārzemēm tāpēc, ka man iet slikti, esmu parādos, nevaru pietiekami nopelnīt. Man ir vajadzīga kustība, izaicinājumi. Ja viss ir kārtībā, man sākas depresija,” sevi raksturo Agris. Trenera darbs nav garlaicīgs, tas ievelk pa īstam. 2017. gadā, kad viņš lielā mērā atstāja Kramforsu, visgrūtāk bijis šķirties tieši no audzēkņiem un treniņu biedriem brīvās cīņas klubā. Par Zviedrijā piedzīvoto laiku Agris stāsta: “Zviedrijas ziemeļi ir skaisti ar jūru, fjordiem un kalniem. Uz šosejas, kas ved no Stokholmas līdz Nordkapam netālu no Umeo ir viens no garākajiem vanšu tiltiem Eiropā. Tomēr tas ir valsts “nabadzīgais gals”. Ne velti tur tagad tiek izmitināti Zviedrijā ieceļojušie bēgļi. Automašīnu parks ir vēl vecāks nekā pie mums. Zviedriem attieksme pret dzīvi ir citāda. Viņi vairāk tērē ceļojumiem, labi ēd. Modes pēc nepirks jaunu virtuves iekārtu un jaunu automašīnu. Vecās mašīnas lūst, rūsē, jo uz ceļiem tāpat kā Latvijā ziemā bieži vien vairāk, nekā vajag, kaisa sāli. Darba pietika. Taču īsti savējais tu nevarētu būt tur nekad. Zviedrs laipni pasmaidīs, sasveicināsies, cienīs to, ka tu zini zviedru valodu, varbūt pat kādreiz uzaicinās uz tusiņu. Taču parasti vakarā esi viens, vari aizbraukt ciemos pie diviem latviešiem vai poļiem. Nav šaubu, ka mājas ir šeit, Latvijā.”
Agris nav redzējis savus vectēvus. Tēva māte kopā ar trīs gadus veco dēlu kājām atnāca uz Zemgali no Otrā pasaules kara un arī komunistiskās iekārtas izpostītās Krievijas. Karā cieta arī mātes ģimene, kas ir kurzemnieki no Zirņiem. Cītīgi strādādams, Agris Kozlovs savā pagastā ir nopircis ģimenei mājas “Kaķi” un turas pie dzimtās zemes.
Neizlaiž vēlēšanas un iedzīvotāju sapulces
Strādājot ārzemēs, gan Zviedrijā, gan arī agrāk Francijā, kur sešus gadus viņš kādam turīgam kolekcionāram restaurēja “antīkās” automašīnas, Agris savu brīvo laiku ir centies iekārtot tā, lai var balsot Saeimas, pašvaldību un arī Eiroparlamenta vēlēšanās. Viņam nav vienalga, kas ir pie varas pašvaldībā un arī plašākā mērogā. Septembrī Agris ierakstīja video sapulci Ozolnieku novada Salgales pagasta pārvaldē, kur visai problemātiskā atkritumu pārstrādes uzņēmuma “E Daugava” pārstāvji vietējiem ļaudīm solīja, ka nepiesārņos apkārtējo vidi un, piemēram, samazinās nolietoto riepu kalnus Emburgas–Mežotnes lielceļa malā. Par 13. Saeimas vēlēšanām viņš teic, ka uzvarējis protesta balsojums un politiskā vide ir sakustējusies. “Ja Gobzems ar Kaimiņu būtu saņēmuši vairāk par divdesmit procentiem balsu, tad gan sanāktu politisks kautiņš ar Lembergu. Es nezinu, vai tas būtu labākais. Lai arī Kaimiņu viens otrs sauca par 12. Saeimas klaunu, ir jāatzīst, ka, viņa mudināti, vēlēt aizgāja daudzi jauni cilvēki, kas agrāk stāvēja malā,” spriež Agris Kozlovs.
Aivars Naglis, Staļģenes vidusskolas direktors
Kad 1989. gada sāku strādāt Staļģenes pamatskolā, Agrim jau bija divpadsmit gadu. Atceros viņu kā zinātkāru, neatlaidīgu, sportisku zēnu. Arī kā taisnības meklētāju. Kad Agris pabeidza pamatskolu, mūsu ceļi pašķīrās. Taču domāju, ka raksturs, mērķtiecība viņam ir palīdzējuši dzīvē daudz ko sasniegt. Viņš arī iemācījies zviedru valodu. Vēlāk Agri iepazinu kā gādīgu Ģirta un Ginta tēvu. Tā sanāca, ka uzaicināju Agri trenēties brīvajā cīņā un vienu laiku biju gan dēlu, gan tēva treneris. Tagad par brīvās cīņas treneri ir kļuvis mans dēls Jānis. Ceru, ka pēc Jaunā gada Staļģenes vidusskolā varētu izveidoties cīņas sporta grupa, kur par treneriem būtu gan Jānis, gan Agris.
Agris Kozlovs
• Dzimis 1977. gadā Jelgavā.
• 1992. gadā pabeidza Staļģenes pamatskolu.
• No 1992. līdz 1994. gadam mācījās par mēbeļu galdnieku arodskolā Kuldīgā. Dziedāja skolas korī. Galdnieka profesija viņam tomēr nelikās īsti piemērota.
• 1994. gadā sāka mācības Jelgavas Tehniskajā licejā, kur 1998. gadā ieguva gan automehāniķa specialitāti, gan vispārējo vidējo izglītību.
• Jau mācoties licejā, sāka strādāt autoservisā pie autosportista un uzņēmēja Jāņa Stalidzāna.
• 1996. gadā kopā ar draugu Intu Sniķeri izveidoja autodarbnīcu, kur strādāja līdz 1999. gadam
• No 1999. līdz 2005. gadam Francijā restaurēja antīkos automobiļus. Tur, dzīvojot vienuviet ar tagadējo Latvijas Leļļu teātra direktoru Ģirtu Šoli un Ivo Šabovicu, kas deviņdesmitajos darbojās Jelgavas grupā “Frontline”, apsvēris domu, ka varētu studēt par aktieri.
• No 2005. līdz 2012. gadam strādāja autoservisā Jelgavā.
• 2012. gadā Zviedrijā, Kramforsā, izveidoja savu mikrouzņēmumu, kas periodiski turpina darboties.
• No 2017. gada strādā autoservisā Jelgavā.
• Automehāniķa darbā apmācījis 15 praktikantu.
• 2001. gadā izveidoja ģimeni, kurā aug divi dēli.
