Latvija – piektā lielākā labības importētāja Eiropas Savienībā. Šāda Briseles ierēdņu atskaitēs tapusi ziņa pagājušajā nedēļā pāršalca medijus un sildīja sirdi ne vienam vien. ES lauksaimnieciskās lielražotājas Francija vai Itālija ar savām krietni lielākajām tīrumu platībām šajā jomā mums vienmēr būs priekšā, tomēr skaidrs, ka latviešu zemnieki savu darbu prot, turklāt šis progress panākts tieši neatkarības laikā. «Ja kāds pirms gadiem divdesmit teiktu, ka Latvijā no hektāra var iegūt desmit tonnas kviešu un piecas tonnas rapšu sēklas, neviens to neņemtu nopietni,» atzīst Latvijas Lauksaimniecības universitātes profesors Antons Ruža. Panākuma pamatā ir gan senču tikums, gan inovācijas.Savs gandarījums ir arī vecajiem melioratoriem. Kaut gan Padomju Savienībā ļoti atbalstītā nozare mūsdienās panīkusi un apdraudēts agrāk paveiktais, tomēr šis zemnieku panākums būtu neiespējams, ja savulaik melioratori ne bez sāpēm un zaudējumiem laukus nebūtu pielāgojuši lielražošanai. Atzinīgi, tomēr ar savu daļu kritikas šo lietu vērtē Latvijas Zemnieku saeimas priekšēdētāja vietniece Maira Dzelzkalēja. Proti, šis rādītājs saistās ar Latvijā rekordražīgo 2008. gadu, kad citviet bijusi neraža. Taču vēl būtiskāk piebilst, ka citviet liela daļa graudu tiek audzēti lopbarībai, turpretī Latvijā ir viens no mazākajiem lopu blīvumiem ES. Pašmāju lopkopji saražo tikai pusi no valstī patērētās gaļas. Tā ka līdz vecajos ulmaņlaikos zemnieku izcīnītajai pirmajai vietai Eiropā bekona eksportā vēl gabaliņš ejams. Taču iespējams ir arī tas. Un, ja eksportspējīgu produkciju izdodas saražot zemniekiem, tad taču var izdoties arī citiem, neatkarīgi no profesijas.
