Lauku ceļš, kas Vircavas pagastā ved uz Jačūnu autobusu pieturu, kapus sadala divās apmēram līdzīgās daļās.
Starp plašajiem Vircavas, Sesavas un Viesturu pagasta laukiem nav daudz meža puduru, kur ligzdot putniem. Tādēļ simtgadīgajos kokos Jačūnu kapos, kur apglabāti apkārtnes ļaudis, putnu balsis pavasarī ir ļoti skanīgas. Pagājušā gadsimta sākumā rakstnieks Kārlis Students grāmatā «Trejdeviņās sētās» min, ka Jačūnās lakstīgalas esot tik skaļas, ka vai miroņiem jāceļas augšā. Tālāk rakstnieks brīdina: «Ja kāds uz kapu kopiņas redz kādu miegaini knosošos vīru, tad tas gan visdrīzāk neesot augšāmcēlies aizgājējs, bet gan kāds pārmēru jautrs puisis, kam, nākot no iedzeršanas kompānijā, ceļš līdz mājām izrādījies pārāk tāls.» Saulainā dienā kapu koku ēnā ir patīkami piestāt, atvilkt elpu un pārdomāt dzīvi vēl šobaltdien.
Džungļi ir iztīrīti
Tomēr mūsdienās Jačūnu pusē gājējus redz reti. Blīvāk apdzīvotie ciemi – Oglaine, Mazlauki, Jaunsvirlauka un Vairogs – atrodas vairāk nekā piecus kilometrus attālu. Tuvākajā apkārtnē ir vienīgi viensētas, no kurām pa reizei izbrauc kāds auto. Taču vēl pagājušā gadsimta septiņdesmitajos gados Jačūnās rosība bija lielāka. Iepretī kapiem vecajā pienotavā atradās veikals, turpat netālu lielferma. Kapu uzraudze sibīriete Ludmila Odzelēviča, kas vīra dzimtajās Jačūnās dzīvo kopš 1969. gada un agrāk vadīja veikalu, atceras 1981. gadā piedzīvoto vecās pienotavas ugunsgrēku, pēc kura šo ēku vairs neatjaunoja. Ludmila Odzelēviča spriež, ka kolhozu izjukšana un urbanizācija apkārtnes laukus ir manāmi iztukšojusi. Kapsētā gan šo cilvēku aizplūšanu nemana – celiņi ir nogrābti, un daudzviet sakopti ir arī pieminekļi un kopiņas, ko piederīgie vairs neapmeklē. Kapus kopj Vircavas pagasta pārvaldes norīkotie bezdarbnieki, kas, saņemot simts latu mēnesī, veic pagaidu algotos darbus. Kapos satiktais Īslīces pagasta pāris Vija un Oļģerts Pumpuri stāsta, ka deviņdesmitajos gados Jačūnu kapi bijuši aizauguši kā džungļi. Taču tagadējās pašvaldības rūpes esot uzteicamas, arī ceļš uz kapiem kļuvis labāk izbraucams. Pa to kursē satiksmes autobuss, kuram sešdesmitajos gados pie kapsētas izbūvēta pieturas mājiņa. Tās siena kalpo kā ziņojumu izkāršanas vieta.Pagaidu darbos nodarbinātās kapu kopējas Natālija Ķence un Natālija Guščina, jautātas par iespējām atrast pastāvīgu darbu trīsdesmit kilometru attālajā Jelgavā, no galvas noskaita autobusu sarakstu, piebilstot, ka ar sabiedrisko transportu izbraukāt uz darbu pilsētā nav iespējams. Tādēļ viņas, izmantojot Valsts nodarbinātības aģentūras piedāvājumu, strādā kaut šajā pagaidu darbā. Tiesa, pāris kilometru attālumā no kapiem «Ceļmalās» top dzīvnieku izcelsmes atkritumu glabātava, kas vēl nesen vircavniekos rosināja plašas diskusijas. Taču tur uz vienu vietu esot pieteikušies pieci darbinieki un jaunus kandidātus uzņēmums nepierakstot.
Divi nezināmo kareivju kapi
Saistībā ar kapsētas vēsturi pārvaldniece Ludmila Odzelēviča atceras – vīramāte stāstījusi, ka 1944. gadā blakus gājis kara ceļš. Viņas vīra vecāku mājās «Pujākšļi» kādu laiku izvietojusies sanitārā daļa, kas ievainoto iznešanai no kaujas lauka izmantojusi suņus. Vīramāte parādījusi, kur Jačūnu kapos apbedīti daži kritušie karavīri. Taču visus kara laika apbedījumus neviens nezinot. «Viņu kauliņi nāk augšā, rokot jaunus kapus. Pēc savas iniciatīvas, diviem nezināmiem karavīriem izveidoju kopiņas, ko pati arī apkopju,» stāsta Ludmila Odzelēviča. Jāpiebilst, ka no Jačūnām sešus kilometrus attālajā Jaunsvirlaukā atrodas lieli brāļu kapi, kuros apbedīti 316 1944. gada kaujās kritušie padomju karavīri. Fronte šajā apkaimē nostāvēja vairākus mēnešus.
Dzidrai Šulcai pietrūcis diktofona
Lauku ceļš, kas ved uz Jačūnu autobusu pieturu, kapus sadala divās apmēram līdzīgās daļās. Katrai ir arī savi nelieli, šķiet, viena meistara mūrēti un apmesti vārti. Daļā, kas atrodas dienvidrietumu pusē, galvenokārt tiek glabāti Sesavas pagastam piederīgie, bet pāri ceļam otrā pusē – Jaunsvirlaukas, Vircavas un Viesturu pagastu ļaudis. Pirms dažiem gadiem skolēnus un citus ekskursantus uz Jačūnu kapiem ar velosipēdiem vedusi Sesavas pagasta bibliotekāre Dzidra Šulca. «Pagastam pietrūka naudas, lai nopirktu man diktofonu. Tā vairāki satikto cilvēku stāsti saistībā ar Jačūnām aizgājuši vējā. Arī zviedru dāvinātie velosipēdi ir nolietojušies un norakstīti, tādēļ vairāk tādas ekskursijas nevadu,» ar nedaudz skumju noti stāsta parasti možā novadpētniece. Arī viņai tikpat kā nav ziņu par 1908. gadā mirušo zemkopi Jāni Gauju, kura atdusas vietā Jačūnu kapu sesavnieku pusē ir 5,3 metru augsts granīta obelisks. Tā autors – ievērojamais tēlnieks Teodors Zaļkalns (1876 – 1972). Pēc vēsturnieka Sigurda Rusmaņa pētījumiem, kas publicēti viņa grāmatā «Zeme no Rundāles līdz Tērvetei», Jānis Gauja varētu būt viens no vēlākā prezidenta Jāņa Čakstes (viņš dzimis un audzis netālajos Sesavas pagasta Čakstu Zirņos) laikabiedriem. Pieminekļa autors Teodors Zaļkalns studējis Pēterburgā Krievijā, kā arī Itālijā. 1920. gadā, atgriežoties Latvijā, mākslinieks neveiksmīgi konkurējis ar kolēģi Kārli Zāli Brīvības pieminekļa un Brāļu kapu ansambļa lielajos projektos. Taču Zaļkalna skulptūra «Sēdošā māmiņa», kurā viņš portretēja bēgļu gaitās Krievijā nonākušo tautieti, ir ietverta Latviešu kultūras kanonā, kurā apkopotas vērtības, bez kurām mūsdienās nebūtu iedomājama latviešu kultūra. Viens no pazīstamākajiem tēlnieka darbiem ir klasiķa Rūdolfa Blaumaņa piemineklis, kas atrodas Rīgā pie Bastejkalna. Kapu uzraudze Ludmila Odzelēviča novērojusi – Jāņa Gaujas atdusas vietai astoņu gadu laikā nav parādījies neviens piederīgais. Tādu nav arī skolotāja un literāta, pazīstamā krievu dzejnieka Krilova fabulu tulkotāja Friča Adamoviča (1863 – 1933) atdusas vietai, kas atrodas Jaunsvirlaukas daļā.
Izpildīta tēva griba
1996. gadā no trimdas uz dzimtas kapiem Jačūnās tika pārvesta arī mācītāja Roberta Slokenberga (1898 – 1957) un viņa sievas Ineses (1913 – 1987) pīšļu urna. Viņu dēls Māris Slokenbergs, kas bija viens no zviedru 1994. gadā izveidotās Rīgas Ekonomikas augstskolas attīstītājiem (pirmais tās prorektors), stāsta, ka tēvs, kurš bija plaši pazīstams arī saviem nacionālajiem uzskatiem, dabūjis ciest gan no komunistu, gan arī nacistu okupācijas. Otrā pasaules kara laikā viņš dzīvojis no kapiem apmēram kilometru attālajās dzimtas mājās 60 hektāru lielsaimniecībā Knīšos. «Tēva pēdējā griba bija gulēt Jačūnu kapos. Viņš gribēja arī, lai mēs ar brāli kļūstam par Knīšu saimniekiem,» saka Māris Slokenbergs. Kādreiz varenie Knīši ir pamesti un sabrukuši, kūtij deviņdesmitajos gados pat ticis nozagts jumts. Tomēr mācītāja Roberta Slokenberga pīšļi atrodas tur, kur viņš pats to vēlējās. Māris piebilst, ka viņa dzimtai piederīgie guļot abās kapsētas daļās. Ludmila Odzelēviča uzteic vietējo zemnieku Kaufmaņu ģimeni, kas, iekopjot savu piederīgo atdusas vietu, savedusi tik daudz grants, ka tās pieticis arī dažiem citiem. Smilti un granti kapu kopēji lūdzot sagādāt, taču pagaidām tās vēl nav dabūjamas. ◆
