Kas sagaida uzņēmējus Eiropas Savienībā? To nevaru viennozīmīgi pateikt. Latvijā tas varbūt ir zināms tikai vienam vai pāris cilvēkiem.
Kas sagaida uzņēmējus Eiropas Savienībā (ES)? To nevaru viennozīmīgi pateikt. Latvijā tas varbūt ir zināms tikai vienam vai pāris cilvēkiem. Tomēr, būdams piederīgs uzņēmēju videi, par pašreizējo pirmsreferenduma situāciju varētu sacīt, ka tai raksturīgi trīs momenti:
1) masveida nezināšana, lozungu un klišeju vicināšana;
2) no pirmā izrietošās bailes, ko izjūt visi slāņi – ne tikai uzņēmēji, bet arī pārējie iedzīvotāji;
3) bāzējas uz abiem iepriekšējiem: tā ir totāla neuzticība, ko radījusi valdošo struktūru un grupējumu noziedzīgā, nodevīgā politika pret valsti, tautu.
Kā es saprotu vārdus «noziedzīga politika»? Ja ikdienā, tāpat kā padomju laikā, kāds var atļauties domāt, ka «valsts esmu es» un «būvēt komunismu» tikai tiem izredzētajiem, kas atrodas pie varas, tad tā manā skatījumā arī ir noziedzīga politika pretēji tām kategorijām, kas deklarētas ES un pasaulē: priekšplānā jābūt tautas un valsts labklājībai. Ja vadāmies pēc šiem orientieriem, jāsecina, ka visus iepriekšējos gadus pie varas bijuši tikai cilvēki ar savtīgām interesēm, bet valsts un tautas intereses atstātas Eiropai, pamatojoties apmēram uz šādu loģiku – sak, gan tā nāks un visu sakārtos.
Ticis pie šā sliekšņa, redzu, ka patiešām – vai nu apzināti vai ne – tikai ES principi un vērtības varēs nodrošināt nākotni un taisnīguma principu attīstību. Tā domāju es un vairāki uzņēmēji, ar kuriem esmu to pārrunājis. Tās ir manas, uzņēmēja, domas un secinājumi. Tāpat kā visus iedzīvotājus mani ļoti interesē pavisam vienkāršs jautājums – kā es varēšu izdzīvot vai, labākajā gadījumā, kādas man varētu būt attīstības un peļņas iespējas ES sastāvā? Jāatzīst, ka reāli ES neko nesola (tāpat kā neviena impērija nevienam neko nav solījusi – tikai to vadītājiem). Tiesa, uzskatu, ka iespējas attīstībai ES tiešām nodrošinās, bet to īstenošana būs atkarīga no katra indivīda izglītības, kultūras, strādīguma, godīguma – no tām pamatvērtībām, kurām visos laikos bijusi liela nozīme. Tikai tie var nodrošināt panākumus vai zaudējumus arī ES.
Tas bija sacīts, «filozofējot par tēmu». Taču jāatbild arī pašam sev, kā balsošu referendumā, par vai pret Latviju ES.
Vienmēr esmu centies būt reālists. Kā uzņēmējs es nešaubīgi balsotu par. Tā būs vienīgā iespēja, kā uzņēmējiem attīstīties ne tikai pagasta mērogā, bet arī Eiropas un pasaules mēroga standartu izpratnē. Bet kā cilvēks saskatu vairākus subjektīvus momentus. Piemēram, to, ka pārskatāmā nākotnē maniem tuvākajiem cilvēkiem, kas pārsvarā ir gados veci, būs smagi. Tādēļ varbūt man būtu jābalso pret. Un tomēr es balsošu par. Nevaru zināt visu, bet, analizēdams tos procesus Eiropā, par kuriem esmu pietiekami informēts, secinu: par pievienošanos ES nobalsojušas divas vitālas, homogēnas un, no vēsturiskā viedokļa raugoties, patriotiskas nācijas, kas apzinās savu nākotni, – Polija un Lietuva. Tas man ir uzskatāms un pārliecinošs piemērs. Jo brīžos, kad īsti nezini, kā rīkoties, paskaties, kā rīkojas autoritāte.
Vēl mani tā rīkoties mudina iepriekš uzkrātā pieredze. Iestāšanās ES nozīmē neziņu par nākotni, bet neiestāšanās – arī neziņu, taču ar apziņu, ka tās negatīvais rezultāts ir garantēts. Par to sacīju jau sākumā.
Varētu tēlaini spriest arī apmēram tā. Jaunkundzītei, kas stājas kārtējā laulībā, jautā: kā jūtaties, pirms sperat šo atbildīgo soli? No šāda aspekta paraugoties uz Latvijas ekonomiku, tai vairs nav ko zaudēt – nekas jēdzīgs latviešiem Latvijā vairs nepieder, izņemot atsevišķus zemes gabalus, kurus arī drīzumā būsim spiesti pārdot. Līdz šim tas tirgus nebija garantēts, bet, iestājoties ES, process aizies. Jau tagad ārzemniekiem tieši vai netieši pieder muižas ar 400 un vairāk hektāriem… Analizējot veiksmīgo uzņēmēju sastāvu un viņu īpašumus, var redzēt, kur tā nauda aiziet. Protams, zināma summa paliek arī Latvijā, tā noder sociālajām vajadzībām un ir reāla nauda, ko valsts varbūt vispār nesaņemtu, ja saimniekotu vietējie bāleliņi. Taču, tā kā visu nosaka «bāleliņi, kam ir vara», viņi labāko ir izsaimniekojuši. Pārdevuši par latiņu to, kas maksā simtus un tūkstošus. Var jau saprast, ka katram paša un ģimenes intereses ir svarīgākas par pagasta vai nācijas interesēm. Tāpēc pārdevuši, kam vien un par cik vien bijis iespējams. Tā diemžēl ir.
To visu paturot prātā, arī veidojusies mana pārliecība par balsošanu referendumā. Tas ir katra sirdsapziņas jautājums. Jo var ieklausīties sirdsapziņā un tikai pašā pēdējā brīdī nobalsot pilnīgi citādi, nekā diktē loģika. Piemēram, visu, ko tagad sacīju, diktēja mana loģika. Protams, apzinos, ka nevaru norobežoties, abstrahēties no emocijām un negatīvās pieredzes. Nezinu, vai kāds to var; es ne.
Viktors Skrebels, zemnieks, sabiedrības «Bauskas klēts» valdes loceklis, Zemgales uzņēmēju padomes priekšsēdētājs
