Pensionētais skolotājs Gunārs Lazda jaunībā strikti pateicis, ka nekad nebūs skolotājs, taču liktenis vienalga aizvedis uz skolu.
Rīta saulē zaigojoši un rasas lāsēm piebiruši zirnekļu tīkli, kas noausti starp krāsainajiem asteru ziediem dārzā, jau kādu laiku liek manīt, ka tuvojas rudens. Arī 1. septembris, kad tās pašas rudens vēstneses nonāks skolēnu, pēc tam viņu pedagogu rokās, vairs nav tālu. Gunārs Lazda 45 gadus ir nostrādājis par pedagogu, bet nu jau sesto ir atpūtā.
Akā spļaut nedrīkst
Gunārs Lazda dzīvo tēva mājās Iecavā un novērtē to, ka apkārt ir tik daudz dabas: «Pēc darba mežā es pārnāku mājās noguris, taču uzlādējies – daba cilvēku atjauno.» Skolotājs Iecavā beidzis pamatskolu. «Es ienīdu skolu un skolotājus visu padomju laiku, kad skolotāji staigāja ķitelīšos, baltu krādziņu. Bija nobijušies no jaunā režīma, baidījās, ka kaut ko būs pateikuši ne tā, kā vajadzētu. Visa tā atmosfēra bija tāda saspīlēta,» skolas laika sajūtas raksturo Gunārs Lazda.
Atminoties skolas gadus, viņš stāsta par stingro režīmu: «Atceros, pirmajā klasītē puikas dauzās, un pēkšņi no sienas nokrīt divas bildes – Ļeņins un Staļins –, saplīst stikls. Skolā tas bija notikums. Pēc mirkļa sēde, tiek skaidrots, kurš kuru grūdis, vai slēgs no skolas laukā. Visi trīcam. Nākamais gadījums bija otrajā klasītē, kad puikas mētājās ar tāfeles lupatu. Trāpa atkal pa vadoņa portretu. Ienāk skolotājs, tūlīt ir sēde, vecāku sapulce – kā kaut ko tādu var darīt, jo Staļins taču ir mūsu tēvs un skolotājs.»
Par katru slikto atzīmi bijis jāpaliek pēc stundām. «No skolas mājās man bija jāiet caur silu, bet silā ir Iecavas kapi. Biju palicis pēc stundām, astoņi vakarā, sēžu sila malā un raudu. Vienmēr es gāju kopā ar kādu, taču, palicis viens, nevarēju tumsā iziet cauri silam. Un tad es nolēmu, ka vairāk par četrām klasēm skolā nemācīšos.»
Taču tā vis nenotika. Gunāra Lazdas brālis izmācījies par biologu, ieguvis doktora grādu un kļuvis par zinātnieku. Pats Gunārs noteicis, ka nemūžam nebūs skolotājs, būs celtnieks, un aizgājis mācīties celtniecību. Taču sanācis tā, ka sācis strādāt skolā. Tad bija vajadzīga arī pedagoģiskā izglītība – Liepājā iegūta pamatskolas skolotāja izglītība, un visu mūžu nostrādāts skolā. «Tā ir dzīvē – vienmēr gadās tas, ko tu vismazāk gaidi. Nespļauj akā, no kuras tev vēlāk jādzer,» saka skolotājs, kurš 20 gadu nostrādājis profesionāli tehniskajā sistēmā, tai skaitā arī Jelgavas profesionāli tehniskajā vidusskolā (tagadējais Jelgavas tehnikums), un tikpat tagadējā Jelgavas 1. nternātpamatskolā.
Gunārs Lazda bijis arī toreizējā Tehniskā liceja (Jelgavas tehnikums) direktors. «Tie bija ļoti smagi gadi. Es piecos gados biju septītais direktors. Tur mācījās grūtāki skolēni, taču viņi nebaidījās darba. Es viņus pat vērtēju augstāk par vidusskolas beidzējiem, kuri domā – es jau neiešu rakt zemi vai vēl kaut ko. Tie bija darba rūķīši, kaut arī viegli negāja,» atceras skolotājs.
Skolotājam vienmēr
jābūt jaunam
Gunārs Lazda atzīst, ka skolotāja darbs ir ļoti jauks un interesants. «Īpaši internātskolā izveidojas tuvas attiecības ar bērniem – mēs viņiem pieķeramies. Tagad skolēni apsveic jubilejās, reizēm atbrauc ciemos. Visi salidojumi ir ļoti sirsnīgi,» atklāj skolotājs.
Ilgajā darba mūžā pedagogs novērojis, ka skolēni strauji mainās un skolā strādāt ir arvien grūtāk. Kādreiz skolēnu vērtību sistēma mainījusies ik pa desmit gadiem, bet kopš valsts neatkarības atjaunošanas bērnu domāšana mainoties jau reizi trīs gados. «Bērni izvirza savas prasības un zina tiesības, bet pienākumu un cieņas vairs nav. Tu vari runāt ar cilvēku, bet viņš pagriežas un aiziet, it kā nedzirdētu. Bērni skolotāju tagad var nosaukt vārdā, iespējams, tas nāk no bērnudārza laika. Varbūt mēs paši kļūstam vecāki un konservatīvāki, un jaunie to nevar pieņemt. Šodienas skolēna domāšana un prasības pret ētiku ir citādas nekā mana vai kāda četrdesmitgadnieka domāšana,» novērojis skolotājs.
Gunārs Lazda stāsta, ka pedagogam vienmēr jābūt jaunam: «Kamēr tu esi skolā, tev jāspēj bērniem dzīvot līdzi – uzspēlēt ar viņiem futbolu vai pingpongu, kopā padauzīties. Es kādreiz domāju, ka pēc 50 gadiem skolotājam vajadzētu iet prom no darba – ļoti maz pedagogu noturas līmenī līdz galam. Es pats skolā nostrādāju līdz 67 gadiem, jutu, ka tas ir par ilgu. Objektīvi skatoties, skolotājam jābūt jaunam – to pašu tehnoloģiju dēļ.» Mūsdienās pieejamās informācijas lauks ir milzīgs, to skolotājs novērojis arī savā ģimenē: «Beidzot pamatskolu, es nezināju to, ko mans sešgadīgais mazbērns zina. Un nav tā, ka es viņam mācītu valstu karogus vai kur atrodas Āfrika, Kuba vai Japāna – viņš ir manīgs, nosaukumus atceras perfekti.»
Gunārs Lazda jau sesto gadu vairs nestrādā par skolotāju. Pirmais gads pēc aiziešanas no skolas bijis interesants: «Šķita – gribas ātrāk pensijā, būs vairāk brīvā laika. Taču dzīvē jau to nejūt – tas, kas tev ir, nav vērtība. Skolotājam grūti aiziet prom no darba, ja tu visu laiku esi pieradis būt uz skatuves. Un tad tava dzīve pēkšņi ir aiz iekavām.»
Kaut arī skolotājs vairāk apguvis eksaktās zinības, viņš novērtē valodu un komunikācijas prasmes. «Var nezināt Oma likumu un arī Ņūtona likumus ne, beigu beigās arī to, kāda ir zelta vai sērskābes formula, bet bez valodas un komunikācijas nekā.»
Ne visi saprotas ar čūskām
Gunārs Lazda seko līdzi politikai, kaut jaunībā nav bijis ne laika, ne vēlmes interesēties par to: «Tas viss ir tāds liels šahs.» Tāpat viņu saista dokumentālie raidījumi un fotografēšana: «Mēģinu vērot pasauli no malas. Domāju, ka ir cilvēki, kā Imants Ziedonis, Māra Zālīte vai Jānis Stradiņš, kas uz pasauli skatās pavisam no cita rakursa. Piemēram, tu noklausies Māru Zālīti un saproti, ka tā nav tukša pļāpāšana, tā ir cita dimensija.»
Skolotājam mājās ir suns, kaķis, tagad arī vistas, bet kādreiz bijis pat… pitons. Brālis to paņēmis no zoodārza, kā biologam viņam izdevies nokārtot visas atļaujas. Kad veselības problēmu dēļ brālis vairs nav varējis parūpēties par pitonu, piecus metrus garajam un 50 kilogramu smagajam mīlulim nācies meklēt jaunas mājas. Pitons tagad atrodas labās rokās kādā Rēzeknes skolā, kur pagrabā ierīkots terārijs. Pagājušajā vasarā skolotājs turp arī aizbraucis un pārliecinājies, ka pitons jūtas labi.
Gunārs Lazda stāsta, ka viņam nav patīkami redzēt aizlokāmies zalkti, taču pie pitona esot pieradis. Arī cilvēku attieksme pret čūsku ir dažāda. Skolotājs stāsta, ka ir pat mēģinājis pētīt, kāpēc vieni var uzreiz pieiet un to paglaudīt, ņemt rokās, nofotografēties, bet citi neparko. Pretēji kaķim vai sunim čūska pati nelien mīlināties, cilvēks tai nav vajadzīgs – ja nu vienīgi nosalusi ielien gultā sildīties, kad bijusi mazāka, vai reizi divos mēnešos jāpabaro.
Kamēr pitons bijis pusotru līdz divus metrus garš, tam atļauts brīvi dzīvoties pa māju. Vairākkārt tas paslēpies tā, ka nevar atrast. «Vienu dienu brālis saka – pitons pazudis. Durvis ciet, izmeklējām pagultes, nav nekur. Izrādās – izlocījies kā mežģīne pie sijas. Kādu citu reizi bija paslēpies dārza caurulē,» par čūskas slēpšanos stāsta skolotājs. Pitons esot tik spēcīgs, ka varot nogrūst televizoru vai pat apgāzt sekciju.
Agrāk Gunārs Lazda aizrāvies ar psiholoģiju, lasījis arī par budismu. Skolotājs Iecavā ir izveidojis interešu grupu, kurā tiek runāts par dzīves problēmām, psiholoģiju, socioloģiju, enerģijām. Viņaprāt, cilvēki par daudz lieto laiku, kas tikai būs, bet nespēj dzīvot tagadnē. «Piemēram, cilvēks pierakstās pie zobārsta un visu dienu vai nedēļu domā, kā nu būs. Vajadzētu izdzīvot to mirkli, kas ir,» pārliecināts skolotājs. ◆
