70. – 80. gadu sporta dzīve nebija iedomājama bez GDA normatīviem
Stadiona skrejceļā, slēpošanas trasē, pie pievilkšanās stieņa, šautuvē vai ar granātu zaļā pļavā – lielam un mazam padomju pilsonim bija pienākums pierādīt, ka viņš ir vai vismaz grib būt «gatavs darbam un (PSRS) aizsardzībai». Attiecīgo metru un punktu sasniegšanā vispirms, protams, jāaizcīnās līdz paša spēju slieksnim, tad jau varēja sākt salīdzināties spēkiem starp klasēm, skolām, augstskolu fakultātēm, darba brigādēm, uzņēmumu komandām un tā līdz pašai augšai. Visticamāk – gandrīz augšai, jo «augša», jādomā, bija pietiekami nodarbināta ar no visām pusēm pienākošajām atskaitēm par to, cik jaunu skrējēju, metēju un šāvēju iesaistīts visaptverošajā «gatavības kustībā».Treniņnometne Murmanskā un priekšlasījums Maskavā«Ja man tagad teiktu «nāc un skrien!», es to nedarītu,» par savu togadu aktivitāti GDA daudzcīņā gan smaida, gan brīnās Ozolnieku Sporta nama direktors Rolands Baranovskis. Bet tāpēc jau to nepadarīt par nebijušu, jo Sporta nama arhīvā glabātajos albumos redzams kā uz delnas: Jelgavas PMK 13, ap kuru savulaik izauga viss sportiskām tradīcijām bagātais Ozolnieku ciemats, vismaz desmitgadi ir bijis GDA sacensību līderis Latvijā.«Labāk mums veicās ziemas daudzcīņā, kur bija jāsacenšas slēpošanā un šaušanā, vīriem jāpievelkas pie stieņa, bet sievietēm ar rokām jāatspiežas jeb «jāpumpējas» pie zemes,» atceras toreizējā uzņēmuma izlases dalībnieks Rolands. Komandas «pamatsastāvā» bijis arī viņa jaunākais brālis Juris, tad vēl Imants Slagovskis, Gunārs Meinhards, Dainis Šleiners, Pēteris Kemps un pēc nolikuma arī viena sieviete – Irēna Leitēna.«Imants bija vesera metējs, Rolands – sporta meistars riteņbraukšanā, Dainis – lielisks orientierists. Tā kā sacensības notika pa vecuma grupām, mūsu komanda, kuru veidoja no citiem sporta veidiem nākuši dažādu gadu Latvijas mēroga līderi, faktiski bija ideāla,» spriež Latvijas eksčempione 10 kilometru slēpošanā Irēna. «Brāļi gan sanāca vienā grupā, un vecākais parasti uzvarēja, bet vienreiz sagadījās otrādi, un tad Rolands kādu nedēļu ar pārējiem nerunāja,» viņa atklāj arī vietējās kaislības.Ka cīniņš bijis ne pa jokam, liecina arī nopietnie treniņi. Šaut, vilkties pie stieņa un «pumpēties» jau varēja kaut ik dienu pašu mājās, taču slēpošanai Zemgales ziemas lielākoties bija par īsu un siltu. Bet Agrorūpnieciskā kompleksa darbinieku arodbiedrība GDA līderu centienus novērtēja ar līdzekļiem 10 dienu treniņnometnei Murmanskā.«Kā jau aiz polārā loka, dienas gaismu tikpat kā neredzējām, bet slēpojām kā traki – pa diviem treniņiem dienā,» Irēna atceras, ka vīri centušies viņu nokausēt, taču slēpotājas pieredze ļāvusi turēties līdzi. Kad kārtējās GDA sacensībās Madonas apkaimē ozolnieki atkal bija pirmie, sāncenši brīnījušies – bet jums taču tur sniega vispār nav! Atskaņas par meliorācijas uzņēmuma sportiskajiem panākumiem acīmredzot bija nonākušas līdz pat Maskavai, un 1985. gadā Rolands uzaicināts dalīties pieredzē vairāku tūkstošu auditorijā Kongresu pilī. «Tā kā man krievu valoda labāk padevās, es visu uzrakstīju, lai viņš varētu nolasīt,» stāsta Irēna. Bet pats «lektors» atzīst, ka priekšlasījumā svīdis vairāk nekā pie stieņa. «Kaut ko lasi, kaut ko pats gribi teikt, bet kopā sadabūšanai pietrūkst vārdu.»No «amatieru» mačiem līdz atvaļinājuma atļaujām«Lauktehnikā», kur savulaik bija ap 1200 darbinieku, GDA mačus rīkoja pa nozarēm. Tā vienkārši skriet un lēkt gan nekādu lielo pulku nevarēja savākt, un svarīgā trīsburtu kombinācija kalpoja par aizsegu ģimeņu sporta svētkiem. «Tie bija kupli apmeklēti. Braucām parasti uz divām dienām – lieli un mazi. Protams, draudzīgā garā kaut kas tika darīts arī normatīvu labā, bet, ja kādam tas pusmetrs vai sekunde pietrūka, par centību to uz papīra varēja dabūt klāt,» astoņdesmito gadu sportiskās viltības ar smaidu atceras toreizējais fizkolektīva vadītājs, tagad SIA «Spars» direktors Dainis Gedrovics. Nozaru spartakiādē GDA daudzcīņas ailē vērtēta masveidība, bet citos veidos rezultāti skaitīti strikti, un gadskārtējā sportistu ballē medaļu un kausu ieguvēji bijuši vislielākajā cieņā.«GDA sacensība notika arī starp meliorācijas iecirkņiem,» līdzīgi stāsta Ozolnieku Sporta nama direktors, kura pārziņā bija to rīkošana. Arī viņš neslēpj, ka mazāk sportiskie, toties cītīgie varēja izpelnīties pretimnākšanu, bet kopumā attieksme pret fiziskām aktivitātēm vērtēta nopietni. «Gribi vasarā atvaļinājumu – atnes parakstu, ka esi izpildījis GDA,» Rolands atceras arī tādu prasību.Krūtis – ne vien nozīmītes nēsāšanaiAttiecīgā vecuma grupā sasniegtos rezultātus apliecināja nereti ar svinīgu pompu pie krūtīm spraustā GDA nozīmīte, kādu gradācijā bija veselas piecas. Taču «krūšu nozīmei» varēja būt loma arī pašā sacensību procesā «Kā nolikumā rakstīts, ar rokām jāatspiežas un jānolaižas līdz krūtīm. Kam tās lielākas, «pumpēšanās» ceļš, protams, īsāks, līdz ar to rokām spēka patēriņš mazāks,» smej Irēna.Šajā jomā viņai priekšrocību gan nav bijis, toties par labiem rezultātiem komandas labā varējusi izpelnīties arī vīru uzslavas. «Reiz pirms mačiem Madonas rajona Kusā dzīvojām un trenējāmies vairākas dienas, bet starplaikā iznāca ieklīst arī veikalā, kur ieraudzīju kādu kleitu. Juris saka: tev piestāvētu. Ja atpumpēsies 50 reižu, mēs sametīsim naudu un uzdāvināsim. Iepriekš biju varējusi 35, bet kārotā kleita nu acu priekšā. Nakti uz svētdienas sacensībām jau slikti guļu. Nākamajā dienā vīri vēro, kā es, spītu ieslēgusi, cīnos. Kā pa miglu skan: četrdesmit deviņi, piecdesmit, piecdesmit viens, piecdesmit divi… Izspiedu! Nu jābrauc uz veikalu, taču tas svētdienā izrādās ciet. Tā arī paliku bez pielīgtās dāvanas, toties ar medaļām,» tāds, lūk, Irēnas GDA kleitas stāsts.Normas ir, bet mērīt nedrīkst«Tagad bērniem jāstrādā nav un sargā mūs NATO, kāpēc gan tāds komplekss būtu vajadzīgs,» smej Platones pamatskolas sporta skolotājs un Jelgavas novada Sporta centra treneris Imants Roziņš, škirdams vaļā līdzpaņemtās klades un mapes. Skrupulozitātē un datu apjomā ieraksti par katra audzēkņa sasniegumiem astoņu skolas gadu garumā droši var mēroties un pat pārspēt mūsdienu izglītības un sporta iestāžu datorus. Uz skolu viņš atnācis strādāt 1973. gadā, bet GDA kustība ar sacensībām starp klasēm, skolām un rajoniem tā īsti sākusies 1975. «Mazajās klasēs Jelgavas rajona izlasi pārsvarā veidoja platonieki,» atceras skolotājs un uzsver, ka sasniegumu pamatā, protams, bija treniņi gan fizkultūras stundās, gan jo vairāk ārpus tām. «Varēji būt cik labs basketbolists, volejbolists vai vieglatlēts, ja neizpildīji GDA, augstāko atzīmi fizkultūrā nedrīkstēja likt. Priekšnoteikumus gan arī vajadzēja, tāpēc skola īrēja celiņu LLA baseinā. Peldēt iemācījās visi, arī tas, kurš baseinu pārpeldēja tikai 52. reizē,» apgalvo skolotājs.Sacensībā starp skolām objektivitātes dēļ katrā disciplīnā rēķināts vidējais rezultāts attiecībā pret skolēnu skaitu. «Piecos vakarā atbraucām no sacensībām, un piecos rītā beidzu rēķināt, bet viens otrs kolēģis jau nakts vidū zvanīja, lai uzzinātu, kura vieta sanākusi,» I.Roziņš spriež, ka tagad «kompī» rakstītājiem drīzāk gadās kļūdīties, jo acu priekšā vien cipari. Viņš toties aiz katra no tiem redzējis konkrēto bērnu.Šaušana un granātas mešana GDA kompleksam neapšaubāmi piešķīra militāru raksturu, bet pati normatīvu ideja – vai tai šodienas skolā neatrastos vieta? «Normas jau it kā ir, bet nedrīkst mērīt, vai izpildītas,» atkal smej Roziņš. Tāpat kā pārējie sarunbiedri arī viņš pārliecināts, ka mūsdienu tehnikas laikmetā cilvēka fiziskās aktivitātes možuma un veselības vairošanai ir pat krietni svarīgākas.
