Disputos par Latvijas vēstures mācīšanu skolās jau sākam aizmirst par nežēlīgi cirstajiem robiem mūsu tautā.
Disputos par Latvijas vēstures mācīšanu skolās jau sākam aizmirst par nežēlīgi cirstajiem robiem mūsu tautā. Jā, 1940. gadā mūs iepazīstināja ar vārdiem «arestēts», «nodots» un «darba ļaužu izsūcējs», 1941. gada pavasarī jau bija jāmāk sniegt par sevi totālas ziņas. Otrās klases skolēni nosvīduši rakstīja savas autobiogrāfijas. Uzradās «dienesti» un «palīgdienesti». Zuda cilvēki.
14. jūnija saulainais rīts kļuva par Latvijas tumšāko dienu. Pilsētu ielās parādījās mobilizētais autotransports un milicijas mašīnas, laukos – armijas kravas auto un zemnieki – šķūtenieki ar pajūgiem. Nelūgtie viesi miliču formā un privātajā apģērbā dzina cilvēkus uz mašīnām un veda uz dzelzceļa stacijām. Uz sliežu ceļiem jau stāvēja vagoni ar restotiem logiem un to pretējās durvīs iebūvētām nekrāsotu dēļu «tualetēm». Vīriešus atdalīja no ģimenēm. Viņi brauca atsevišķos vagonos, un naktī Jāras stacijā tie tika novirzīti uz Vjatlagu. Pēc diennakts ceļa stacijā Perma – 2 atlikušie vagoni ar vīriešiem sāka ceļu uz Soļikamsku. No cietumiem izvestie un no armijas daļām paņemtie vīrieši nonāca Juhnovas šķirošanas nometnē. Karam sākoties, no turienes nelielām partijām vīriešus sūtīja uz Ziemeļiem, Astrahaņas cietumu, Vjatlagu (9. jūlijā) un Soļikamsku (13. jūlijā). Sievietes un bērni turpināja ceļu ešelonos uz Austrumsibīriju – Krasnojarskas novadu. Veltīgas bija cerības par ģimeņu apvienošanu.
Ekspedīcijas «Vjatlags – Usoļlags ’95» laikā 1995. gadā «iestādē» K – 231 mūs centās pārliecināt, ka cilvēku lielās mirstības cēlonis (50% gadā!) bija nepietiekamais uzturs un nelabvēlīgais klimats. Nometnēs ieslodzītie tikuši nodarbināti un apsargāti, neviens viņus tur neesot tiesājis. Kad pienācis 1942. gada marts, tad gan Vils Lācis no Kirovas sācis sūtīt «izmeklētāju» brigādes, kuru spriedumus apstiprinājusi Maskava. Tomēr tā nebija patiesība. Manās rokās pirms divām nedēļām nonāca slepens saraksts par Vjatlagā jau 1941. gadā (no 11. oktobra līdz 2. novembrim) pašu spēkiem 47 tiesātajiem. Viņi 10. novembrī sadzīti vagonā, aizvesti uz Kirovu (diennakts ceļš) un tur cietumā nr.1 nošauti. Līdz šim par nošautajiem Latvijas arhīvos nekas nebija minēts. Viņu vidū ir arī jelgavnieki:
1. Grandmanis Alfreds Anša d. – Jelgavas apr. Dvukstenes pag.;
2. Indāns Arturs Pētera d. – Jelgava, Skolas iela 17 – 3;
3. Keikulis Harijs Mārtiņa d. (skolotājs) – Ozolnieki;
4. Kronbergs Vilis Indriķa d. – Jelgava, Akadēmijas 27 – 1;
5. Kurkulītis Reinholds Ernesta d. – Jelgava, Lumātes iela 9.
Uz mūsu iesniegumiem par ieslodzīto arhīvu atgūšanu Latvijas valstsvīri atsaucās ar sapratni, bet reālu rezultātu nebija. Ekspedīcijas dalībniekiem atlika izmantot «tautas diplomātiju». Tās rezultātā mūsu rokās jau ir saraksti par vairāk nekā tūkstoti Vjatlagā bojā gājušo. Kā atbilde skeptiķiem par mūsu darbu Vjatlagā ir Kirovas gubernatora pavēle uzrakstīt Vjatlaga vēsturi. 1998. gadā tur strādāja Krievijas vēsturnieki, un gadu mijā gaismu ieraudzīja grāmata «Vjatlags» (mācību līdzeklis). Darbs līdzinās «Gulaga arhipelāgam», tikai tajā ir mazāk intriģējošas prozas, vairāk «sausu» arhīvu datu (pavēles, sardzes algu saraksti, mirušo skaits, pārtikas devas, izstrādes normas, precizētas lēģeru nodaļu vietas). Pagaidām tāda grāmata Latvijā ir tikai viena.
Kaut gan starpvalstu attiecības ir saspringtas, tomēr ir cerība šogad saņemt vīzas Vjatlaga apmeklēšanai. Ekspedīcijā «Vjatlags ’99» es būšu vienīgais no iepriekšējās ekspedīcijas dalībniekiem. Šoreiz par ceļa izdevumiem vajadzēs rūpēties pašiem. Mūsu vidū būs arī garīdznieks, lai noturētu svētbrīžus lēģeru apbedījumu vietās.
Paturēsim gaišā atmiņā tos, kuri vairs Latvijā nekad neatgriezīsies!
Alfreds Egils Puškevičs, represēts 1941. gadā
