Pēc publicētajiem rakstiem par Ziemassvētku laikā pamesto bērniņu savu viedokli gribu izteikt kā pagasta bērnu tiesību aizsardzības iestādes vadītāja.
Pēc publicētajiem rakstiem par Ziemassvētku laikā pamesto bērniņu savu viedokli gribu izteikt kā pagasta bērnu tiesību aizsardzības iestādes vadītāja.
Publikācija «Ziemassvētku laikā pamet bērniņu» lielu sašutumu un neizpratni izsauca arī mūsu pagasta darbinieku vidū. Par katru šādu gadījumu vispirms jāziņo pagasta darbiniekiem, kuriem ir tiesības pieņemt dokumentus par piekrišanu bērna adopcijai vai ievietošanai bērnu bāreņu aprūpes iestādē. Šiem cilvēkiem tad arī ir jānoskaidro apstākļi, kāpēc māte vai arī abi vecāki sper šādu soli. Diemžēl mēs minēto gadījumu uzzinājām tikai pēc oficiālas vēstules saņemšanas. Līdz tam mēs pat nezinājām šīs sievietes uzvārdu un adresi.
Tā vietā, lai noskaidrotu apstākļus, kāpēc māte tā rīkojas, lai sniegtu psihologa vai cita speciālista palīdzību, Jelgavas slimnīcā viņai liek uzrakstīt divu veidu iesniegumus par atteikšanos no bērna. Kā saka, dubults neplīst.
Raksta publicēšanas brīdī māte savu bērnu nebija pametusi. Atteikšanās fakts ir notariāli jāapstiprina, un tikai tad tik skaļi un nosodoši varētu runāt par to, ka sieviete no sava bērna atteikusies uz visiem laikiem. Šinī gadījumā tā tas nebija.
Sarunas laikā (saruna iepriekšminēto apstākļu dēļ varēja notikt tikai 6. janvārī) neredzējām ne mazāko vienaldzības pazīmju sievietes sejā. Gluži pretēji – sirds plīsa pušu aiz žēluma un sāpēm.
Jaunā sieviete līdz dzemdību dienai bija strādājusi. Par grūtniecību viņa nebija stāstījusi nevienam tuviniekam, nevienam cilvēkam, kas varētu sniegt padomu vai palīdzību. Var apšaubīt to, ka neviens neredzēja un nezināja, ka sieviete ir stāvoklī. 23. decembra rītā topošā māmiņa ieradās slimnīcā, lai nodotu donora asinis. Pat mediķi nenojauta, ka asinis nodod grūtniece. Tās pašas dienas vakarā sevi pieteica meitiņa.
Visu grūtniecības laiku sieviete sevī nesa jauno dzīvībiņu kopā ar bailēm no mātes dusmām, domām, ko darīs, kad bērniņš nāks pasaulē. Taisnība, ka māte viņu ar zīdainīti būtu izdzinusi no mājas. Bez sirdsapziņas pārmetumiem viņa centās pierunāt meitu, lai tā atsakās no bērna.
Kāpēc mēs nosodām šo jauno, nepieredzējušo, bez dzīves gudrības esošo sievieti? Vai tās nav mūsu bērnu audzināšanas sekas? Kāpēc nerunājam par cēloņiem?
Drūms, pārdzīvojumiem pilns šai sievietei bija Ziemassvētku laiks, un ar sāpēm sirdī tika sagaidīts Jaunais gads. Ne jau cilvēkiem no malas spriest par viņas sāpēm, par tām zina tikai pati jaunā māte.
Taču jaunais gads atnesa prieku un laimi. Atradās iejūtīgi, sirsnīgi un saprotoši radinieki, un 11. janvāra rītā māmiņa atkalredzējās ar savu bērniņu. Viņas abas mājvietu atrada pie saviem radiem.
Šis gadījums liecina par to, kādu ļaunumu var izraisīt nepārdomāts nosodījums, nesapratne, nespēja iedziļināties līdzcilvēku problēmās. Mums jāmācās uzklausīt un saprast citam citu. Nedrīkstam dzīvot pēc principa: ja slīcējs, lai noslīkst.
