Kā jau «Ziņas» informēja, Jelgavas Spīdolas skolas ģimnāzijas direktore Mudīte Butevica bija pirmā atestējamā direktore no Jelgavas.
Kā jau «Ziņas» informēja, Jelgavas Spīdolas skolas ģimnāzijas direktore Mudīte Butevica bija pirmā atestējamā direktore no Jelgavas. Vakar, atestācijas pirmajai kārtai beidzoties, Spīdolas skolas direktore ieguva augstāko kategoriju un iespēju būt par ekspertu citās direktoru atestācijās Zemgales novadā.
Mudīte Butevica skolas gaitas sākusi Liepājas rajonā Nīcā, kur mācījusies līdz 4. klasei. Mācības 5. klasē tika turpinātas citā Liepājas rajonā – Kalvenē, bet pabeigtas – Elejas vidusskolā.
«Pamatskolā domāju, ka būšu skolotāja, kad gāju vidusskolā, uzskatīju, ka skolā nekad nestrādāšu. Pēc tam gribēju doties apgūt jurista profesiju, bet toreiz tie, kam bija radi ārzemēs, studēt nevarēja. Tā bija arī ar mani. Sāku strādāt par pionieru vadītāju un aizgāju studēt neklātienē uz Liepājas Pedagoģisko institūtu. Tad bija darbs Elejā – sākumskolas klasītēs. Kad tur biju sevi izsmēlusi, sapratu, ka jāiet kaut kur citur. Tajā laikā Andris Tomašūns bija ielicis avīzē sludinājumu par Spīdolas skolu. Devos pie viņa, lai izmēģinātu spēkus jaunajā skolā.»
Kaut gan līdz tam M. Butevica vēl nebija strādājusi par latviešu valodas skolotāju vidusskolas klasēs, viņu tas nebaidīja. Tomašūna kungam tika iesniegta programma, vajadzēja gaidīt rezultātus. Pirmajā tikšanās reizē atklājās, ka daudzi ar jaunās skolas direktoru ir labās attiecībās un gandrīz vai uz «tu». Mudīte esot nodomājusi – ko es te meklēju, es jau te netikšu. Prieks bijis divkāršs, kad saņemta vēstule ar apstiprinājumu, ka konkurss izturēts.
Grūtības radušās jau pirmajā gadā, jo kāds aizmuguriski rīkojies, lai M. Butevica skolā nestrādātu. Beigu beigās skolēniem uzlika eksāmenu literatūrā, kuru viņi nokārtoja labi. Tas arī paglāba skolotāju no aiziešanas.
«Darbam atdevu sevi visu. Tas bija kas jauns, daudz ko gribēju izmēģināt. Andris Tomašūns man bija autoritāte, no viņa daudz ko mācījos. Pamazām ieguvām savstarpēju uzticību, un, kad tuvojās vēlēšanas, Andris man teica, ka es palikšot viņa vietā, kamēr viņš atgriezīsies.»
Direktores amatā Mudīte Butevica jautājumus risināja tā, kā to mācīja Andris Tomašūns. Iestrādājoties nākusi talkā intuīcija, nojausma. Darba gaitā radušies dažādi atzinumi. «Būdama kādā lekcijā, klausos, ko man stāsta, un prātā pārlieku, kā to īstenot savā skolā,» saka direktore.
Divu gadu laikā, kamēr strādāts direktores amatā, daudz ir paveikts. Pirmām kārtām ir izveidojusies sadarbība ar vecākiem, tie iesaistīti skolas dzīvē. Ir izveidots sabiedriskais atbalsta fonds «Spīdola», kas palīdz skolai gan materiāli, gan morāli. Sakārtota dokumentācija, daudz kas papildināts un izstrādāts no jauna. Svarīgs punkts ir divas izveidotās datorklases, visa datu bāze tiek datorizēta. Atrisināts skolas ēkas jautājums, izstrādātas trīs mācību programmas vidusskolai (humanitārā, valodu un ekonomikas). Būtībā tās ir piecas, bet ķīmiju un bioloģiju izvēlas ļoti maz. Skolēni daudz gūst, strādājot pēc ieskaišu sistēmas, līdz ar to netiek velti izšķiests laiks, katram pa vienam atprasot doto vielu. Īpašie izlaiduma tērpi un skolas karogs arī ir liels ieguvums.
«Gan skolotājā, gan jebkura darba darītājā būtu jābūt trim īpašībām. Pirmā – cilvēcīgums, otrā – spēja mainīties, iet līdzi dzīves plūdumam. Tikai pēc tam nāk profesionalitāte. Par direktori, kā arī par citu profesiju pārstāvi neviens nepiedzimst. Par to ir jāizaug,» saka Mudīte Butevica. «Pagaidām savu amatu negribu mainīt. Zinu, ka varbūt pēc desmit gadiem šī maiņa būs vajadzīga, jo nevar jau vienā darbavietā noturēties visu mūžu.»
Runājot par atestāciju, Spīdolas skolas direktore teica, ka tai nevarot speciāli sagatavoties. Skola vai nu esot kārtībā, vai neesot.
«Pirms atestācijas sākšanās es tai biju morāli sagatavojusies, bet pēdējā brīdi mani «izsita no līdzsvara». Beigās visi sarežģījumi atrisinājās, bet pilnīgi nelaikā saslimu. Otrdienas vakarā domāju, ka zvanīšu un teikšu, ka rīt nevaru sākt atestāciju, jo man ir augsta temperatūra. Tad atkal izdomāju, ka tā nevar, jo esmu taču pirmā. Viss jau noritēja labi. Protams, bija uztraukumi un vajadzēja iedzert arī kādu validolu. Kad paziņoja, ka esmu ieguvusi augstāko novērtējumu, iekšēji raudāju. Prieks bija par to, ka kāds ir novērtējis tavu padarīto darbu.
Uzskatu, ka, būdama eksperte, daudz iegūšu, redzot, kā strādā citu skolu direktori.»
Divas trešdaļas dzīves Mudīte ir pavadījusi darbā, līdz ar to maz laika iznācis veltīt savai ģimenes dzīvei. Abi viņas bērni nu jau ir lieli (meitai – 20 gadu, dēlam – 16 gadu) un iepriecina savu māmiņu ar to, ka spēj viņai palīdzēt un saprast viņu.
«Gribu ļaudīm novēlēt saprast, ka skola ir domāta bērniem. Visas mūsu intereses un vajadzības ir jāpakārto viņiem. Ir sāpīgi skatīties uz skolēniem, kas nevar normāli mācīties materiālu trūkuma dēļ. Jāsaprot, ka bērni ir galvenais mūsu dzīvē.»
