Kur tik nav gadījies svinēt Jāņus! Sibīrijā bija jāiztiek bez ozollapu vainagiem un alus. Toties bija ugunskurs un spirts.
Kur tik nav gadījies svinēt Jāņus! Sibīrijā bija jāiztiek bez ozollapu vainagiem un alus. Toties bija ugunskurs un spirts. Pleskavas apgabalā, viņpus Peipusa ezera, dienests «padarmijā» nebija šķērslis, lai līgotu gandrīz pa īstam, alu un pat sieru ieskaitot. Taču nebija nevienas Līgas, tātad arī papardēs nebija ko meklēt.
Lisabonā gada īsākajā naktī saskandinājām «Aldara» «Zelta» alus pudeles ar nēģerpuisi Eduardo un pēc tam pēc kārtas dejojām ar Regīnu Razumu un vēl dažām latvju zeltenēm, kas bija ieradušās uz Latvijas Nacionālo dienu starptautiskajā izstādē «Expo ’98»… Jāatzīst, alus bija maz (patiesībā tas bija atvests tikai tik daudz, lai pacienātu prominentākos Latvijas paviljona apmeklētājus), bet, kam slāpa, tie varēja nobaudīt Portugāles vīndaru produkciju.
Ja skatās pa «boinga» iluminatoru, Portugāle kalnu dēļ atgādina te krunkainu buldoga purnu, te sātana dusmas, viņam ārdoties un spārdot mīļo zemīti. Un, lai gan šīs valsts lielākā, kalnainā, daļa šķiet neapdzīvota, patiesībā nogāzes klāj vīnogulāji, bet vietējie zemnieki gatavo lielisku vīnu.
Sarkanvīnam ir īpatnēja, tāda kā mīkleņu piegarša, tāpēc dzēriens, jau notecējis savu ceļu lejup, uz aukslējām atstāj īpatnējo vēsuma garšu. Daudziem ziemeļniekiem tas ļoti iet pie sirds. Savukārt es dodu priekšroku baltajiem dzirkstošajiem vīniem. Tie šai dienvidu zemē ir tik pasakaini gaisīgi, viegli un aromātiski, ka kaut domās salīdzināt tos ar «Rīgas» šampanieti būtu tīrā zaimošana.
Bet alu visā Lisabonā neredzēju, ja vien par tādu neuzdrošinās saukt kaut ko bundžās klunkstošu un par «Sarkano sātanu» sauktu…
Lūk, laikam tāpēc «brālīši portugālīši» tik draudzīgi baudīja Latvijas paviljonā sniegto cienastu, kā īstai līgošanai pietrūka. Atzinums bija vienprātīgs: alus garšoja. Varbūt tā iespaidā, varbūt aiz iedzimta temperamenta publika vētraini aplaudēja «Skandeniekiem», kas uz skatuves 14 kilometru platās Težē upes ūdeņos Portugāli, Eiropu un visu pasauli iepazīstināja ar Līgo svinēšanu.
Skatītāji bija sajūsmā. Portugāļiem acīmredzami glaimoja, ka pasaulē ir kāda vēl mazāka valstiņa par viņējo, tāpēc viņu atsauksmēm piemita tāds kā tēvišķs nesavtīgums.
Otrā rītā, tieši Jāņos, virs «Expo» tika pacelts Latvijas karogs. Gvardi tam salutēja ar paceltiem zobeniem, sastinguši «Dievs, svētī Latviju!» skaņās. Tās līdz ar karogu uzvijās zilajās dienvidu debesīs, pāri Težē, saplūstot ar majestātiskā okeāna ērģelēm. Laiks sastindzis, tikai sirds sita smagi un priecīgi, it kā ne karogs, bet tā būtu pacelta pāri pasaulei. Tādi, lūk, dīvaini Jāņi.
