Izcilās personības Jelgavas vēsturē var sākt skaitīt kopš Kurzemes hercogistes laikiem, kas sākās 1561. gadā.
Izcilās personības Jelgavas vēsturē var sākt skaitīt kopš Kurzemes hercogistes laikiem, kas sākās 1561. gadā. Var nosaukt simtiem cilvēku, apkopot viņu devumu pilsētai, tautai, pasaulei. Viens no tādiem ir agronoms, tautsaimnieks un sabiedriskais darbinieks Janis Bisenieks (dzimis 1864. gadā Vircavas pagastā, miris 1923. gadā Rīgā).
Liels ir gandarījums, ka Jelgavas Dome sadarbībā ar LLU, Latvijas Lauksaimniecības un meža zinātņu akadēmiju (LLMZA) un citām iestādēm, organizācijām paveikusi daudz pilsētas izcilo personību apzināšanā un viņu piemiņas iemūžināšanā. Lai raženas sekmes šiem gaišajiem prātiem, tostarp arī laikrakstam “Zemgales Ziņas”!
Gandrīz pēc gadsimta Latvijas zinātnes un lauksaimniecības vēsturē atkal atrod savu nozīmīgo vietu arī Jānis (tā laika rakstībā Janis) Bisenieks.
Gatavojot “Ziņām” šo nelielo rakstu, izskatījām ap astoņdesmit publikāciju presē, kā arī atziņu fragmentus, kas dokumentēti grāmatās par J.Bisenieka dzīvi. Viņa devums Latvijai tapis sadarbībā ar vairākām izcilām personībām, kuras viņš prata pareizi izvēlēties. Uzskaitīsim tās, kas daļēji vai pilnībā pieder Jelgavai. Pirmkārt, vēlākais Latvijas Universitātes (LU) profesors, pirmais šīs augstskolas Lauksaimniecības fakultātes dekāns, ilggadējais Vecauces mācību un izmēģinājumu saimniecības vadītājs Jānis Bergs. Viņš visu savu īso mūžu bija uzticīgs J.Bisenieka līdzbiedrs zinātnē, profesionālajā rakstniecībā un daudzu projektu īstenošanā. Kopš tā brīža, kad J.Bisenieks ar apbrīnojamām diplomāta dotībām Krievijas impērijas apstākļos nodibināja Jelgavas Lauksaimniecības skolu, kas faktiski bija ar tajā laikā nīdēto latviešu mācību valodu, par tuvu J.Bisenieka līdzgaitnieku kļuva agronoms Jānis Mazvērsītis. Viņš lielāko daļu mūža bija šīs vidusskolas direktors. Starp citu, katru gadu savu direktoru viņa dzimšanas dienā piemin skolas audzēkņi (vēlāk skola tika pārcelta uz Mežotni, pēc tam – Saulaini). J.Bisenieks centās pēc iespējas vairāk radīt mācību centru lauku saimnieku izglītošanai. Šāda praktiskā mācību bāze, kas piederēja Jelgavas skolai, bija Lustes muiža, kuru J.Bisenieks saņēma kā dāvinājumu. Tās vadību viņš uzticēja talantīgajam lauksaimniecības zinātnes pētniekam, popularizētajam un nozīmīgu audzēkņu praktisko mācību metodiku izstrādātājam Paulim Lejiņam. Viņš vēlāk kļuva par Latvijas Universitātes prorektoru, pasaulē atzītu zinātnieku, ilggadēju mācību un pētījumu saimniecības “Rāmava” vadītāju. Mūža beigās P.Lejiņu ievēlēja par pirmo Latvijas Zinātņu akadēmijas prezidentu. Minētie J.Bisenieka līdzbiedri bija studentu korporācijas “Selonija” biedri (seloņi vai arī sēļi).
Laikraksts “Zemgales Ziņas” jau sniedzis nozīmīgu informāciju par daudzveidīgo J.Bisenieka darbību, tādēļ pieskarsimies vēl dažiem viņa personības psiholoģijas jautājumiem.
Izcilā novadnieka bēru dievkalpojumā Sv.Jāņa baznīcā Rīgā mācītājs J.Meirens, izvadot J.Bisenieku, no kanceles pateica daudz līdz šim reti publicēta: “Viņš nebija bagātu ļaužu bērns, tāpēc viņam jau agri bija jāstrādā un jāpūlas, pelnot dzīves uzturu, cenšoties pēc izglītības. (..) Kā latvju zemkopja dēls, viņš jau bērnībā novēroja, uz cik zemas pakāpes atradās toreiz (..) mūsu lauksaimniecība un tirdzniecība. Viņš redzēja, ka latvju zemkopis tālu iepakaļ palicis citu tautu lauksaimniekiem (..) un tāpēc (pēc Rīgas Politehniskā institūta beigšanas) viņš tik drīz, cik vien tas bija iespējams, sāka darboties latvju lauksaimniecības un tirdzniecības labā, gan ar vārdiem, gan ar rakstiem, gan darot to kā organizators, kā biedrību dibinātājs un to nepiekusis (..) vadītājs. J.Bisenieks pievērsās ne tikai Kurzemei un Zemgalei, bet arī Latgalei, tā pie pārējās Latvijas tuvāk klāt vilkdams arī šo (..) dažkārt aizmirsto zemes stūri. (..) J.Bisenieks savu tautu mīlēja no sirds, viņš nevarēja ierobežoties savā galvenajā darbalaukā lauksaimniecībā un tirdzniecībā, bet ņēma dalību arī daudzās citās tautas dzīves nozarēs. Viņš bija pārliecināts, ka jaunatnei pieder nākamība…”
Skolas gados, dzīvodams dažādās pansijās, J.Bisenieks iemācījās vairākas svešvalodas. Būdams pozitīvs domātājs, apdāvināts un ar lielām kombinēšanas spējām, J.Bisenieks, pilniem malkiem smeldams dzīves priekus jaunības gados, asināja savas prāta spējas, ar nenogurstošu enerģiju studēdams ne tikai izvēlēto agronoma arodu, bet arī filosofiju, loģiku, psiholoģiju, vēsturi, ģeogrāfiju, literatūru. Biogrāfi bieži min, ka viņš bija smalks cilvēku pazinējs, vispusīgi izglītots, asprātīgs un interesants stāstītājs.
Lai apkopotu J.Bisenieka veikumu, būtu jāsaraksta monogrāfija. Šķiet, svarīgākais viņa dzīves nopelns ir nenogurdināma tautiešu modināšana uz ekonomisku uzņēmību un kopdarbību. Var teikt, ka viņš bija mūsu saimnieciskās kooperācijas tēvs. J.Bisenieks nodibināja lielāko lauksaimniecības organizāciju – Latviešu lauksaimnieku ekonomisko sabiedrību. Šoreiz neuzskaitīsim visus pāris desmitus J.Bisenieka dibināto iestāžu un sabiedrisko organizāciju. Desmitiem reižu, runājot par viņa darbību, varētu minēt vārdu “pirmais”. Piemēram, lai tuvinātos ar Latgali, J.Bisenieks pirmais ieviesa žurnāla “Zemkopis” drukā latīņu burtus un jauno ortogrāfiju. Kad nodibināja Latvijas valsti, J.Bisenieks daudz enerģijas veltīja Latvijas Bankas principu izveidei, kas regulētu visu valsts saimniecisko dzīvi. Viņš prata savienot praktisko ar ideālo.
