Ziemas rokādes. Ziemā vairākkārt gadījās, ka mirušais tika apglabāts nevis savā kapā, bet citā vietā.
Ziemas rokādes
Ziemā vairākkārt gadījās, ka mirušais tika apglabāts nevis savā kapā, bet citā vietā. Tā iznāca, ja nelaiķa tuvinieki slikti orientējās kapsētā un tajā pašā dienā bija paredzētas vēl kādas bēres. Tad nu vajadzēja zārku rakt ārā un apglabāt tam paredzētajā kapā.
Kad nu nelaiķi glabājām vēlreiz, piederīgie nāca pavadīt. Gadījās arī, ka otrreiz glabāja ar mācītāju, kas pirmajā reizē bija piemirsts. Reiz pie manis atbrauca kāda partijas sekretāre. Viņa teica: “Čekster, vajag jūsu padoma. Jābrauc uz Baložu kapiem!” Atklājās, ka tur bija noticis līdzīgs pārpratums. Nepareizajā kapā paglabātais zārks bija atrakts, bet to nevarēja no bedres dabūt ārā. Prasīju, vai viņiem ķeksis un virves ir. Teica, ka ne. Tad nu ņēmu savus rīkus un aizbraucu. Ar ķeksi zārka kājas galu pacēlu uz augšu, paliku apakšā dēli, un tad ar virvi to zārku izvilkām.
“Laimīgie” pāri
Reiz astoņdesmitajos gados bija gadījums, kad sieva ļoti steidzās apglabāt savu mirušo vīru. Pēc kādām trim dienām uz kapiem atbrauca mikroautobuss “Latvija”. Izkāpj visi baltos ķiteļos. Domāju – kas tie tādi!? Izrādās, mirušā brālis bija panācis, ka tika rīkota ekspertīze, vai sieva vīru nav noindējusi. Atklājās, ka tā ir. Cik gadu viņa dabūja, nezinu. Kopīgi bērni abiem nav bijuši.
Vēl bija gadījums, kad sieva vīram nocirta galvu. Arī tādu esmu glabājis. Viņš bija dzērājs. Sieva nopirkusi mēteli, šis to ieķīlājis kaimiņam par 30 rubļiem. Sieva pārnākusi mājās – mēteļa nav. Vīrs piedzēries guļ gultā. Viņa paņēma cirvi un vīram nocirta galvu.
Nav komentāru
Vislielākās bēres man bija, kad autokatastrofā aizgāja bojā pieci vienas ģimenes cilvēki. Bērinieki man aplauza kokus, izmina kapus. Nesa piecus zārkus, aiz tiem gāja dēls, kas bija sēdējis pie stūres un palicis dzīvs. Viņam stāvēja klāt dakteris. Runāja, ka viņi braukuši no Lietuvas un dēls bija steidzies, lai paspētu uz hokeju. Toreiz pavasarī ceļš bija slidens.
Čekas sarakstos
No trimdas zemēm veda daudz urnu. Piedzīvoju gadījumu, kad viena bija no Kanādas. Pavadītājs man iedeva trīsdesmit dolāru. Zināju, ka Rīgā ir veikals, kur par ārzemju valūtu visu var nopirkt. Aizbraucu. Sieva skatlogā ieraudzīja jaku. Tik lēta – jānopērk! Iegājām veikalā un sākām visu skatīt. Pārdevējs teica: “Pagaidiet, pagaidiet!” Tā tūlīt mani “krakts” ciet un uz čeku prom. Kur es esot ņēmis dolārus? Tad čekisti savās grāmatās atrada apstiprinājumu, ka tiešām uz Zanderiem vesta urna, un mani nogādāja atpakaļ veikalā. Nopirkām man žaketi un sievai jaku.
