Avīzes variants (Turpinājums no 26. jūlija numura. Sākums 30. janvārī).
Avīzes variants
(Turpinājums no 26. jūlija numura. Sākums 30. janvārī)
«… Aust 28. jūnija lēna gaismiņa. Sūtu Tev daudz mīļus sveicienus šai rīta agrumā. Šī mazā papīra lapiņa jau bija reiz dzimtenē un, Tevi tur neatradusi, 13. jūnijā atnāca pie manis atpakaļ. Skumja man bija tā diena… Ko labu dara mazais Valdiņš? Varbūt Tu varētu atsūtīt kādas bildītes? Cik liels viņš ir izaudzis? Vai tev ir kādas vistiņas, kas Valdiņam dēj oliņas? Cik tās tagadējos apstākļos varētu maksāt? Raksti, cik naudas vajadzīgs gotiņai, lai Valdiņam būtu pieniņš? Raksti visu!
Paliec ar daudziem mīļiem skūpstiem – Tavs uzticamais Žanis.»
-Tas nu ir viss. Vietām nesalasāmi. Locījuma vietās.
– Neko konkrēti neraksta. Kur dzīvo? Kur strādā?
– Vēstulē jau visu nevar. Varbūt nedrīkst. Galvenais – ir dzīvs.
Ina juta spārnus. Nekavējoties rakstīja atbildi. Dienas vilkās gaidās. Nekas vairs nešķita par grūtu. Nekas nebiedēja. Nepārsteidza. Visa apkārtējā pasaule pagaisa, lasot nākamo saņemto vēstuli.
«Esi sveicināta, mana mīļā sirsniņa!
…pašā pasaules malā ar atlauztiem spārniem dzīvoju un grimstu tālajā sapņu tālē… Gribētos vēl redzēt mīļo sejas, gribētos vēl dzirdēt mīļoto sirsniņu pukstam. …Valdiņš, kā liekas, ir jau izaudzis liels un skraida ar savām mazajām kājiņām… Šeit valda kluss miers, jo mūs, kara invalīdus, nesasniedz dzīves lodes, kā arī raizes, jo par mums ļoti rūpējas.
Ar daudziem mīļiem skūpstiem
Žanis.»
Un atkal neko tuvāk neuzzināju, domā Ina. Tikai par tiem atlauztiem spārniem! Un ir kara invalīds, ļoti aprūpēts. Vismaz ir paēdis tajā bada un nelaimju zemē. Varbūt bez kājām, uz ratiņiem? Kā te daudzi tādi uz tirgus laukuma Pilsētā redzami. Palicis pāri viens rumpis. Tas pierīkots uz tāda maza dēlīša ar ritentiņiem. Roku vietā palikuši vieni stumbeņi līdz elkoņiem. Tajos tad iestiprināti puļķi. Invalīds stumjas uz priekšu. Ai, karš! Arī tādu Ina ņemtu savu Žani atpakaļ. Rokas taču ir, ja var rakstīt. Rokrakstu viņa pazītu tumsā.
Arī šī vēstule rakstīta ar zīmuli un sūtīta trīsstūrītī uz Zibens ciema Upītēm ar 60 kapeiku piemaksu pastā, jo ir bez markas. Vajadzēja pašai iet un izņemt samaksājot. Tas nekas, nabadziņam nav naudiņas. Arī labi, Kumpene nevarēja kastītē izņemt un uzzināt. Tāpēc lūdza viņai adresētos sūtījumus nolikt pastā, pāris reižu nedēļā jau paši varēja aiziet paskatīties.
Pienāca jauna vēstule. Kā parasti ar mīļiem sveicieniem dzimtenei un mīļotajai sirsniņai tā sākās un ar karstiem skūpstiem beidzās, bet pa vidu no lapas sākuma augšā līdz beigām apakšā par Dzintara jūru, mazo mājiņu jūras krasta smilšainajās kāpās un par to, ka «…daudzi gadi baigās kara vētrās pārskrējuši un mūsu mīļā dzimtene tikai devītajā maijā atsvabinājusies no brūnā fašistu nezvēra, kas jūs nospieda smagus četrus gadus…»
Un tas viss! Un atkal ne vārda par sevi vairāk, tuvāk, ciešāk! Tad raksta vienā vēstulē par savu sarkanarmieša apliecības norakstu, aizsūtītu uz Tukumu vecākiem, kuru uzrādot varēšot atdabūt vāciešu atņemto padomju varas iedoto jaunsaimniecību ar visām viņu mantām.
Ina pārsteigumā nogrozīja galvu. Viņš jau tur tālumā neko nesaprot. Ja jau grib saimniekot atkal no jauna, tad jābrauc pašam, bet par bijušajām, iecerētajām, uzsāktajām līdumnieka gaitām uz svešas zemes Žaņa radi rakstīja – pāri gājusi fronte (Saldus tuvums), un no viņu mantiņām, līdzi nepaņemtajām, glabāšanā atstātajām bunkurā, pēc atgriešanās atraduši pussalauztu krēslu. Pārējais viss sadedzis. Kas tad tev vairs ko atdos?! Tā arī uzrakstīja atbildē. Par to pašam savu saimniekošanu tāpat neko nevar zināt. Visi runā par kolhoziem. Un vai tad ir vērts svešu zemi kopt? Taču drošības dēļ nerakstīja ne balts, ne melns, ne jā, ne nē.
Atkal nākamajā vēstulē par to pašu zemi, kuru «…atstāju tavā zināšanā līdz manai pārbraukšanai, tikai vienīgi tagad es nemāku pasacīt, kad būs tā diena, kad es varēšu pie Tevis pārbraukt mājās. Varbūt Tu vairs nevēlēsies mani pieņemt, kas ir visu pazaudējis, jo sevišķi visdārgāko – veselību. Par manu mājās pārbraukšanu tev ir jārūpējas un man jāatsūta izsaukums, ka Tu vēlies mani pie sevis pārsaukt un vietējā izpildkomiteja ir ar mieru mani skaitīt par pastāvīgu iedzīvotāju. Tikai ar tādiem dokumentiem es varu saņemt braukšanas atļauju uz Latviju…»
(Turpmāk vēl.)
