Līgo vakarā vēl nebiju īsti apvilkusi svētku drānas, kad vīrieši nāca saukt pie ugunskura. Es kā neprātīga puskaila ielīdu skapī.
Līgo vakarā vēl nebiju īsti apvilkusi svētku drānas, kad vīrieši nāca saukt pie ugunskura. Es kā neprātīga puskaila ielīdu skapī. Un, kad vīriešu soļi klaudzēja istabā, man sirds sitās kā meitenei, kas pirmo reizi aizgājusi uz tikšanos. Tālāk viss ritēja kā jau Jāņos.
Kaut kad pēc pusnakts redzu – pie manis nāk mans mazais astoņgadīgais ciemiņš no Rīgas, nedaudz streipuļo un man jautā: «Sakiet, kas ar mani ir noticies?» Sapratu, ka noticies ir tas pats, kas ar Rūdi «Skroderdienās Silmačos», lieliem neredzot iztukšota glāze putojošā miestiņa.
Bet tagad par romantiskāko gadījumu manā mūžā. Biju iegājusi istabā un uz mirkli atgūlusies uz dīvāna. Piesnaudos. Likās, sapņoju, ka kāds viegli pieskaras manai rokai. Atvēru acis. Pie manis uz gultasmalas sēdēja pilnīgi svešs vīrietis. No viņa drēbēm lēni pilēja ūdens. Viņam bija vajadzējis forsēt upīti. Rokās viņam bija jāņuzāles un skaista paparde. Varbūt viņš vēlējās, lai šī paparde uzziedētu? Es nezinu, kas mani reibināja vairāk, Jāņu zāles vai vīrieša tuvums. Tas bija tik neizsakāmi romantiski.
Es to atceros, it kā tas būtu noticis vakar. Viņš lūkojās manī ar mīlestības pilnu skatu.
Tālākais, mīļie lasītāji, jūsu fantāzijas ziņā.
Vecvecmāmiņa
