Vakar, braucot ar velosipēdu, uz jaunuzbūvētās ietves Akadēmijas un Raiņa ielas krustojumā saskrējos ar kādu gājēju. Viena otrai uzsmaidījām un devāmies savās darīšanās. Neesmu pārgalvīga braucēja, domāju, ka arī tā sieviete skatās zem kājām. Veiksmīgi manevru neļāva veikt Raiņa ielas ietve, kas pie baznīcas izbūvēta pārāk šaura, lai divi cilvēki varētu veiksmīgi pievārēt krustojuma un baznīcas žoga stūri. Kādu dienu būs jāizmēģina ietve otrā ielas pusē, varbūt tā, tāpat kā pārējie Raiņa ielas posmi, nedaudz ļaus Jelgavu pietuvināt velosipēdistiem draudzīgas pilsētas statusam.Pašvaldība gan atzīst, ka uz rekonstrukcijas laiku pilsētas centrālā iela kļuvusi par īpaši nedraudzīgu gājējiem, par ko vietējie sūdzas gan dienestiem, gan medijiem. Cik sūdzības ir pamatotas, redzam pēc atbildīgo rīcības, neērtības novēršot, vai arī neliekoties par tām ne zinis. Taču iecietības mums tomēr nedaudz trūkst, jo ne visi gatavi samierināties ar aicinājumu, plānojot savas ikdienas gaitas, ierēķināt tām nedaudz ilgāku laiku. Skrien pāri sarkanajam, signalizē priekšā stāvošām mašīnām, kuru vadītāji, starp citu, arī steidzas savās darīšanās. Pārmaiņas rada stresu. Šonedēļ daudzi jelgavnieki, redzot, kā tiek izzāģēti koki Lielajā ielā, pārdzīvoja. Daļa neaizdomājas, ka šo koku vietā tiks stādīti citi, kas metīs ēnu uz atjaunotu ielu, gājēju un velosipēdistu celiņiem, jauniem afišu stabiem. Un arī uz ēkām, kas tagad, koku trūkumā atsegušas savas nepievilcīgās gadu desmitiem nomocītās fasādes, it kā cenšas aizvilināt mūs uz Jelgavu, kāda tā bija pirms gadiem divdesmit vai trīsdesmit – tik pelēcīgas, noplukušas un nemodernas tās izrādās. Bet mēs taču negribam dzīvot šādā pilsētā, vai ne?
