Iekšlietu ministra Ērika Jēkabsona atkāpšanās no amata, domājams, daudziem bija gana negaidīta. Kaut gan acīmredzot ne ministra pārstāvētās Latvijas Pirmā partijas amatvīriem un amatsievām.
Iekšlietu ministra Ērika Jēkabsona atkāpšanās no amata, domājams, daudziem bija gana negaidīta. Kaut gan acīmredzot ne ministra pārstāvētās Latvijas Pirmā partijas amatvīriem un amatsievām. To “Ziņām” uzreiz pēc Ē.Jēkabsona demisijas apstiprināja kāda no partijas amatpersonām. Domu par atkāpšanos ministrs izteica jau iepriekš. Tikai motivācija šādam solim gan varētu būt citāda, nekā tiek minēts oficiālajos paziņojumos – nepietiekamais Iekšlietu ministrijas finansējums, un tādēļ neesot iespēja pilnībā izpildīt solīto par policistu algu paaugstināšanu. Protams, tas ir būtisks iemesls. Tikai neba nu viens pats ministrs šo jautājumu var atrisināt. Pēdējā laikā atklātībā nākušie fakti par nebūšanām policijas priekšnieku atalgojumā liek domāt, ka arī šajā ministrijā, līdzīgi kā Veselības ministrijā, pirms piešķirt papildu līdzekļus, būtu jāveic revīzija. Tikai pēc tam varētu sastādīt darbības plānu un iedalīt nepieciešamo finansējumu. Vienkārša ekstensīva attīstība pilnībā sevi izsmēlusi principā. Turklāt bez strukturāliem pārkārtojumiem arī policijas darbā nav iespējama reāla administratīvi teritoriālā reforma. Tā kā ar pliku revolucionāro pārliecību sirdī un pielādētu mauzeru rokās neko nevarēs panākt. Kaut kas jāsajēdz no policijas darba specifikas.
Kaut arī pats demisionētājs to kautrīgi noliedz, nevar atstāt nepamanītu kādu faktu. Kaut gan līdz nākamajām 9. Saeimas vēlēšanām palicis teju gads, vairums partiju nopietni sarosījušās un sākušas sūro ceļu pie vēlētāju sirdīm un balsīm. No šā redzespunkta lūkojoties, saprotams kļūst “Jaunā laika” deputāta Edgara Jaunupa lēmums atteikties no Saeimas deputāta amata. Šmuce sanāca pamatīga, kad viņš tika pieķerts, pārsniedzot atļauto braukšanas ātrumu. Turklāt ar tēva – Rīgas pašvaldības domnieka – dienesta automašīnu privātās darīšanās tālu prom no galvaspilsētas. Tā kā partijas deklarētā morāles latiņa bija pacelta gana augstu, demisija neapšaubāmi spodrināja gan paša Jaunupa, gan partijas prestižu.
Slepenās un atklātās Jēkabsona tikšanās ar Krievijas varas nemīlēto Londonas trimdinieku Borisu Berezovski mūsu iekšlietu ministru parādīja ne tajā labākajā gaismā. Ja partijas devīze ir “Vīrs un vārds”, tad klaji meli pat valsts vārdā ir smags grēks. Bijušais ministrs meloja, skatīdamies televīzijas kamerās, ka Berezovskis ar viņu pirmajā Latvijas apmeklējuma reizē netikās. Nesenā aizbildināšanās, ka teikt patiesību toreiz traucējušas valsts drošības intereses, maigi sakot, skan nepārliecinoši. Vēl aizdomīgāku šo lietu dara Jēkabsona kunga un dažu labu citu prominento personu čubināšanās ap Berezovski. Viņš, izrādās, ir mūsu ministra labs paziņa. Tāpēc nebūtu brīnums, ka nesenajā Drošības padomes sēdē lemtais, ka šis kungs būtu jāiekļauj “melnajā sarakstā”, varēja izraisīt iekšlietu ministra nevēlēšanos to darīt. Turklāt, ja vēlāk nāktu klajā vēl kādi nesmukumi šīs pazīšanās sakarā, skaidrs, ka nekāda “lokomotīve” nākamās Saeimas vēlēšanās Jēkabsona kungs nebūtu.
No daudzu politiķu mutes sākuši skanēt apvainojumi, ka, lūk, pie visa vainīgi plašsaziņas līdzekļi, kas viņiem, nabadziņiem, taisa negatīvu publicitāti. Atliek vien atbildēt ar jautājumu – vai mediji ir vainīgi, ka deputāti brauc, neievērojot ceļu satiksmes noteikumus? Vai mediji vainīgi, ka ministri tiek pieķerti melos? Varbūt mediji vainīgi, ka politiķi stāsta par savu cēlo sūtību, bet patiesībā iesaistās šaubīgos biznesa darījumos? Vai mediji vainīgi, ka lielākoties paši politiķi atklāti tiem demonstrē savu aizraušanos ar pretējo dzimumu? Kaut kā grūti mūsu politiķiem pielec, ka neviens jau viņus nespieda uzņemties nepateicīgo “tautas kalpu” lomu. Politiķis ir publiska persona, un viņa dzīve vairs nav privāta padarīšana – kā jau cilvēkam, kas ar saviem lēmumiem un darbošanos ietekmē valsts iedzīvotāju ikdienu un labklājību.
