Ar sievišķīgu šarmu, žilbinošu smaidu un siltu skatienu apgaroti manī raugās sieviete, skolotāja, divu meitu mamma jeb vienkārši ļoti jauks un gaišs cilvēks – Skaidrīte Bukbārde.
Ar sievišķīgu šarmu, žilbinošu smaidu un siltu skatienu apgaroti manī raugās sieviete, skolotāja, divu meitu mamma jeb vienkārši ļoti jauks un gaišs cilvēks – Skaidrīte Bukbārde. Pirms nedēļas viņa atgriezās no eksotiskā Japānas brauciena, ko nopelnīja, uzvarot Latvijas mēroga konkursā skolotājiem.
Skaidrīte ir galvenā speciāliste Metodiski informatīvajā centrā, atbild par humanitārā cikla priekšmetu skolotājiem un sniedz viņiem metodisku atbalstu. Turklāt 2. ģimnāzijā desmitajām klasēm viņa pasniedz angļu valodu un aktīvi ir iesaistījusies Latvijas Izglītības un zinātnes ministrijas un Lielbritānijas padomes kopīgajā projektā, kurā galvenā uzmanība vērsta uz angļu valodas skolotāju profesionālās meistarības pilnveidošanu. Tur viņa sestdienās angļu valodas skolotājiem lasa lekcijas.
Māca bērnus un skolotājus
Skaidrītes ģimene ir viņas divas meitas un vīrs, bet otra lielākā saime ir skolotāji, ar kuriem ikdienā strādā un kuriem palīdz apgūt jaunas zināšanas. Skaidrīte par darbu runā ar prieku un entuziasmu, viņa stāsta, kā nupat izcīnījusi iespēju trim Jelgavas pedagogiem piedalīties Eiropas Padomes finansētajos starptautiskos semināros. Viņas intereses ir meklēt informāciju par skolotāju izglītošanās iespējām, runāt ar viņiem un piedāvāt iespēju mācīties un dibināt kontaktus citās valstīs. Gatavojot lekciju un kursu materiālus, Skaidrītei bijusi iespēja ļoti daudz lasīt un pašizglītoties.
«Jau būs 20 gadu, kopš strādāju par skolotāju, un vienmēr laimīgi sagadījies, ka man bijuši ļoti atsaucīgi, ieinteresēti un zināt alkstoši skolēni,» priecājas skolotāja.
Ar vīru un meitām azotē
Skaidrīte visu mūžu bijusi jelgavniece un smej, ka uz šejieni arī savu vīru atvilinājusi. Guntis strādā uzņēmumā «Lattelekom», un sieva joko, ka viņi abi esot tuvu robežai, kad sevi varēšot dēvēt par «darbaholiķiem», jo nereti darbā paiet arī sestdienas.
Kad vēl Skaidrīte mācījusies 2. ģimnāzijā, viņa nopietni trenējusies akadēmiskajā airēšanā. Pēc vidusskolas bijis jāizlemj – palikt Jelgavā un sportot vai iet studēt kādā citā, perspektīvākā nozarē: «Vidusskolā man bija ļoti laba angļu valodas skolotāja Velta Kreicberga. Viņa jau tajā laikā, par spīti stingrajai metodikai, skolēniem mācīja ne tikai lasīt un rakstīt, bet arī sarunāties angliski. Pateicoties viņai, pēc vidusskolas jau varēju samērā brīvi sarunāties angļu valodā. Vecāki mani pārliecināja arī tālāk studēt valodu, lai gan pati labprāt tolaik būtu gribējusi mācīties par sporta vai sākumskolas skolotāju. Tagad viņiem esmu ļoti pateicīga par spēju pārliecināt un likt man izdarīt pareizo izvēli,» atzīst Skaidrīte Bukbārde.
Jelgavā dzimušas un augušas arī abas Skaidrītes meitas. Ilze šogad sākusi studijas Vidzemes augstskolā, kur apgūst tūrisma menedžmentu. Uz jautājumu, vai meitai nav bijusi interese iet mammas pēdās, viņa atbild: «Tā bija Ilzes izvēle, un es tajā neiejaucos. Taču arī šajā specialitātē pamatīgs akcents tiek likts uz divām svešvalodām,» teic Skaidrīte.
Jaunākajai meitai Lienei ir 14 gadu, un viņa vēl mācās 2. ģimnāzijā. Skaidrīte stāsta, ka Lienei esot kāda ļoti liela aizraušanās un tā ir dejošana. Ar deju studiju «Kaprīze» izbraukātas daudzas valstis, šogad bijusi iespēja piedalīties pasaules čempionātā hip – hop dejās. Mamma smej, ka meitu mājās redzot tikai dejojam.
Skaidrīte rāda fotogrāfiju, kurā ir visa ģimene, un ar skumjām secina, ka tagad pat visiem kopā sanākt esot problemātiski, katrs aizņemts ar savām lietām. Tādēļ Skaidrīte savu ģimenes foto īpaši glabā un nēsā sev līdzi.
Taču brīži, kad visiem tomēr izdodas būt kopā, Bukbāržu ģimenē parasti ir dzimšanas dienas, vārdadienas, Ziemassvētki, Lieldienas. Šajos svētkos ģimene jūtas pa īstam vienota un stipra. Daudz laika aizņem lielais dārzs pie mājas, ko gribas vēl un vēl pilnveidot. Retāk gan iznāk visiem kopā kaut kur aizbraukt.
Pedantiskie un disciplinētie japāņi
Izglītības un zinātnes ministrijas Pedagogu izglītības centrs Skaidrītei vēl pavasarī piedāvāja iespēju piedalīties Japānas vēstniecības rīkotajā konkursā, kurā jāmotivē iemesli un intereses apmeklēt Japānu. Tas tiek rīkots visiem Latvijas skolotājiem, un diviem uzvarētājiem ir iespēja braukt uz Japānu, iepazīties ar tās izglītības sistēmu un kultūru klātienē. Oktobrī Skaidrīte saņēma atbildi, ka uzvarējusi konkursā un 6. novembrī jādodas ceļā. No 12 pasaules valstīm 62 pedagogu delegācija ieradās Japānā.
«Mūs sagaidīja ļoti silti un mīļi. Biju gatava, ka mūsu izglītības un dzīvesveids ir pretējs austrumnieciskajai filosofijai un dzīvesveidam, bet, ka tas atšķirsies tik ļoti, gan nedomāju. Pārsteidza japāņu pedantiskā precizitāte, ko izbaudījām jau ierašanās brīdī. Viņi katrs zina savu vietu, pienākumus. Ja japānim jāatbild uz kādu jautājumu, viņš ļoti nopietni un ilgi to pārdomās, pirms sniegs atbildi, vai sliktākajā variantā palūgs, vai nevar atbildēt rīt.
Secinājām, ka japāņu skolotāji ir ļoti ieinteresēti ārzemniekos, kaut arī pastāv nopietna valodas barjera,» stāsta Skaidrīte Bukbārde.
Japānā skolas ir atdalītas: vienā mācās bērni no 1. līdz 6. klasei, atsevišķā – no 7. līdz 9. klasei, un vēl – vidusskola. Zinot Japānas pārapdzīvotību, mums nebija pārsteigums lielās klases, kurās mācās pat līdz 50 bērniem.
«Savdabīgi, ka japāņu skolēni pusdieno turpat klasē, lielajā aktu zālē viņi visi sēž rindiņās uz grīdas un neviens kaut uz īsu brīdi neuzdrošinās sarunāties vai grūstīties. Skolās valda apbrīnojama disciplīna,» pārsteigti stāsta Skaidrīte.
Japānā skolotājs ir viena no labāk atalgotajām profesijām valstī, tur daudz pedagogu ir bez darba.
Skaidrīte atzīst, ka pēc Japānā redzētā pašai ir patiess prieks, ka pie mums tomēr ir daudz augstāks skolu vizuālais līmenis, Latvijā ir ļoti sakoptas skolas. Krasas atšķirības ir darba metodēs, arī angļu valodas mācīšanā esam krietni priekšā.
Dzīve uz grīdas
Japāņu dzīvi pilnībā Skaidrīte izbaudīja, dzīvojot kādā angļu valodas skolotāja ģimenē. Interesanti, ka ārzemnieka uzņemšana viņiem pārvēršoties par veselu izrādīšanos, jo tad ciemos sarodas arī radinieki, tā teikt, apskatīt tālo viesi.
«Mūsu ģimenē bija ieradušies tikai pāris radinieki, lai mani apskatītu tuvāk, bet kādam citam kolēģim saimnieka mājā sabraukusi ap 20 japāņu radinieku liela delegācija,» smejot stāsta Skaidrīte.
Japāņu savdabīgums ir tas, ka viņiem dzīve lielākoties notiek uz grīdas, tur viņi ietur maltīti, sēžot uz grīdas, skatās televizoru un atpūšas. Mājā ir ļoti maz mēbeļu, bet ir plaši un gaiši.
«Saimnieks savējo uzskata par turīgu japāņu ģimeni. Viņi dzīvo personīgajā mājā, sieva var atļauties būt mājsaimniece, ģimenē aug divi bērni, meita tūlīt beigs vidusskolu, bet dēls – 6. klasi. Kopā ar ģimeni dzīvo arī vīra vecāki,» stāsta Skaidrīte.
Japāņiem dzīvē ir vēl kāda lieta, kurai viņi pievērš ļoti lielu uzmanību, – tā ir ēst gatavošana, ēdienu māksla un tā baudīšana. Skaidrīte rāda fotogrāfijas un stāsta, ka maltītes laiks viņiem bijis trīs stundas. Tā ir ģimenes kopā sanākšana, maltītes kopīga gatavošana un baudīšana.
«Sēdējām visi ap galdu, kura vidū uz speciālas krāsns pannā tika cepta gaļa vai dārzeņi ar rīsiem, bet tam apkārt salikti jau iepriekš pagatavotie ēdieni, ko vienu pēc otra baudījām. Saimniece nemitīgi nesa klāt atkal ko jaunu un interesantu. Viņi centās maksimāli izrādīt savu virtuves neatkārtojamību, un tas arī izdevās,» atzīst Skaidrīte Bukbārde.
Japāņu virtuvē ļoti daudz lieto zivis un citas jūras veltes, soju, ceptus dārzeņus un zupas, bet viņu mērces ir vesela zinātne!
Skaidrītei tomēr palikuši daudzi neatbildēti jautājumi par japāņu dzīvesveidu, kultūru un izglītības sistēmu. Tas būšot lielisks iegansts tagad atbildes meklēt grāmatās, jo divās nedēļās izprast Japānas dzīvi, cilvēkus un kultūru nekādi nav iespējams.
