Inčukalna novada Sprīdīšos izveidots Latvijā vienīgais bonsai parks (pundurkociņi podā), kuru bija plānots apmeklēt jau pagājušogad, bet iecere izpalika. Dārzs ar miniatūriem kociņiem (japāņu koku audzēšanas māksla) un koši krāsainām koi karpām, kuras atceļojušas no uzlecošās saules zemes.
Dārza apmeklējumam iepriekš sazināmies ar saimnieci Ingu, norunājot ierašanās laiku. Pie dārza vārtiņiem mūs sagaida smaidīga saimniece. Tiekam iepazīstināti ar bonsai – privāto dārzu, kas atrodas saimnieku dzīvesvietā. Parks dibināts 2011. gadā, bet tā izveide sākta daudz agrāk. Ideja par šādu parku dzimusi pēc vīra Valda ceļojuma uz Ķīnu. Sākumā tā bijusi tikai aizraušanās, bet vēlāk radusies vēlme pašiem izveidot šo skaistumu, kas kļuvis par hobiju. Zināšanas par bonsai audzēšanu apguvuši pašmācības ceļā. Pēc pašu skicēm uzbūvēta ēka un sarkans koka tiltiņš, kas raksturīgi Japānā. Dārza vidū ierīkots dīķis, kurā peld koi karpas. Uzturoties parkā, atausa atmiņā brīnišķīgie dārzi, kurus redzējām, viesojoties Japānā. Kociņi podos izvietoti visapkārt dārzam. Šie mazā izmēra kociņi ir kā mākslas darbi. Pie dīķa izveidots soliņš, kur piesēst un baudīt šo mirkli Japānas noskaņās. Dārzs – kurā atklājas neliela daļiņa no citas pasaules. Pēc dārza apskates saimniece mūs cienāja ar zaļo tēju.
Pirts muzejs
Pirms došanās uz Saulrieta taku piestājam Sējas novada Birzēs, kur izveidots Pirts muzejs – privāts brīvdabas muzejs. Apskatāmie eksponāti muzejam saziedoti. Pašlaik aplūkojamas piecas vēsturiskas pirtis – pa vienai guļbūves no Vidzemes un Kurzemes, bet trīs no Latgales. Pie dīķa uzcelta jauna dūmu (melnā) pirts. Pirts krāsnī zem akmeņiem tiek kurināts ugunskurs. Šai pirtij nav skursteņa un dūmi meklē izeju pa katru šķirbiņu, padarot visu melnu ar sodrējiem.
Saulrieta taka
Pie ieejas vārtiem mūs sagaida eziene Frīda, kas sēž uz soliņa un vēro apmeklētājus. Saulrieta taka sākas pie Baltās kāpas. Lai palūkotos uz kāpu no jūras puses, pa kāpnēm nokāpjam pludmalē. Baltais, augstais smilšu atsegums senāk kalpojis kā orientieris zvejniekiem. Šeit uzņemti kadri Rīgas kinostudijas filmām “Kā gulbji balti padebeši iet” un “Nauris”. Šajā vietā Inčupe ietek jūrā. Mūsu uzmanību pievērš simboliska pārejas vieta, kas atgādina, ka katrs solis jāsper uzmanīgi, jo cilvēku un kukainīšu ceļi mēdz krustoties. Pa ceļam aplūkojam Katrīnas liepas. Nostāsti vēsta, ka, atpūšoties Pabažu jūrmalā, tās stādījusi ķeizariene Katrīna II. Takas sākums izbūvēts ar koka dēļu celiņiem un vijas gar jūras piekrasti pa kāpu – dižpriežu mežu. Taka stiepjas 3,6 kilometrus līdz Saules tiltam (vienā virzienā), te augšup, te lejup. Takā izvietoti soliņi, skatu platformas, lapene, piknika vieta un vides objekti: eziene Frīda ar trīs mazajiem ezēniem, Frīdas draugs zaķis Fredis, interesanta klausīšanās ierīce – milzu taure, kas ļauj saklausīt jūras viļņu un vēja šalkoņu.
Sasniedzam Saules tiltu pār Pēterupīti. Lai atpakaļceļš nebūtu jāmēro pa priežu mežu, nolemjam atpakaļ doties gar jūras piekrasti. Soļojot pa plašo smilšu pludmali, no vienas puses mūs ieskauj jūra, bet no otras – Pēterupīte. Tā rāmi plūst paralēli jūrai vairāk nekā kilometra garumā, līdz ietek Baltijas jūras līcī. Un šeit arī mūsu idilliskā pastaiga beidzas. Izvēle – iet atpakaļ vai mēģināt pārbrist. Pie ietekas jūrā Pēterupītes platums ir daži metri. Bet, ak vai, ūdens ledaini auksts, un prieki vējā. Aujam kājas un dodamies atpakaļ uz Saules tiltu, un pa kāpām atgriežamies sākumpunktā.
