Latvijas Zinātņu akadēmijas Senāta priekšsēdētāja Jāņa Stradiņa runa matemātiķa un ģeodēzista Magnusa Georga Paukera 225 gadu jubilejai veltītajā zinātniskajā konferencē Jelgavas muzejā 16. novembrī.
Man ir liels gods uzstāties Latvijas pirmās universitātes pilsētā. Es gribētu plašāk parādīt Magnusa Georga Paukera un Jelgavas lomu Latvijas zinātņu vēsturē. Viņš bija pēdējais Jelgavas Cildenās ģimnāzijas («Academia Petrina» pēctece – red.) profesors. Pēc Paukera noiešanas no skatuves gandrīz uz simts gadiem (līdz Lauksaimniecības akadēmijas dibināšanai 1938. gadā) no zinātņu skatuves nogāja arī Jelgava. Kas ir latvieši?Magnuss Georgs Paukers nepiederēja pasaules zinātnes elitei, taču katrā ziņā stāvēja tuvu tai, un viņa nopelni ir paliekoši. Viņš bija izcils matemātiķis, metrologs, ģeodēzists, Demidova prēmijas saņēmējs, Pēterburgas Zinātņu akadēmijas loceklis, ceļa pavērējs ģeodēzistam un astronomam Frīdriham Strūvem. Cilvēks, kurš allaž ir atsacījies no lielākiem godiem, lai paliktu Jelgavā. Kāpēc tā, nav īsti skaidrs. Varbūt sievas Katarinas dēļ? No Tērbatas uz Jelgavu Paukers atbrauca varbūt, lai nopelnītu vairāk naudas, nekā viņam maksāja Tērbatā, kas piedzīvoja grūtākus laikus inflācijas dēļ. Galvenais, kas šodien būtu jāuzsver, bija Paukera darbība Kurzemes Literatūras un mākslas biedrības dibināšanā. Faktiski šī biedrība, kas dibināta 1815. gada 23. novembrī, bija pirmā zinātņu akadēmija Baltijā. Tās mērķis bija radīt intelektuālu tiltu starp Austrumiem un Rietumiem, bet nebija aizmirsti arī vietējie iedzīvotāji. Akadēmijas dibināšana sakrita ar latviešu brīvlaišanu Kurzemē un Vidzemē. Dažādos sabiedrības slāņos tika izteikts jautājums: «Kur iet tālāk? Vai latvieši attīstīsies kā kultūras nācija vai arī ne?» Merķelis, Krūzenšterns, Grothuss, Karamzins…Ne visi vēstures pētnieki ir ievērojuši, ka vienu mēnesi pirms Kurzemes Literatūras un mākslas biedrības dibināšanas, proti, 27. oktobrī, Jelgavā tika atjaunota brīvmūrnieku loža. Taču Krievijas cars Aleksandrs I un ģenerālgubernators Filips Pauluči tās darbību tūdaļ apturēja. Tad šie paši ložas dibinātāji, starp kuriem bija četri augstu pakāpju brāļi Aleksandrs Mēdems, Ulrihs Šlipenbahs, Georgs Felkerzāms un profesors Karls Vilhelms Krūze, organizēja Kurzemes Literatūras un mākslas biedrību, kurā Pauluči ievēlēja par goda biedru. Kad 1816. gadā apstiprināja biedrības statūtus, Paukera vēl tajā nebija. Varbūt viņš arī nebija brīvmūrnieks. Paukers par zinātnisko sekretāru tika ievēlēts pirmajā atklātajā sēdē 1817. gada 6. jūlijā, pēc kuras biedrība sāka reāli darboties.Pirmie desmit gadi (Aleksandra I valdīšanas laikā) biedrībā bija ļoti, ļoti radoši. Tās sēdēs tika nolasīti izcili referāti, kā, piemēram, Teodora Grothusa (viņa vārdā Pārlielupē ir nosaukta iela – red.) atziņas par gaismas un elektrības ķīmisko darbību, kas lika pamatus jaunai zinātnei – fotoķīmijai. Biedrības goda biedri bija arī vēsturnieks Nikolajs Karamzins, jūrasbraucējs Ādams Krūzenšterns, Carskoje Selo liceja izveidotājs Puškina audzinātājs Jegors (Georgs) Engelharts, mācītāji Augusts Bīlenšteins un Kārlis Vatsons, apgaismotājs, publicists Garlībs Merķelis, mākslinieks, vēsturnieks Johans Broce un citi. Pavisam biedrībā par biedriem vai goda biedriem līdz 1915. gadam tika ievēlētas 1124 personas. Kurzemes hercogiene atraitne Doroteja uzņēmās patroneses lomu, ar noteikumu, ka biedrība darbojas Jelgavā, nepārceļas uz Rīgu vai Tartu. Viņa biedrībai ziedoja ievērojamu summu. Sākumā biedrība pulcējās Jelgavas Cildenās ģimnāzijas telpās, vēlāk Johana Stefenhāgena-Petersa izdevniecības namā, kur atradās arī Johana Rekes veidotais Kurzemes provinces muzejs. Atrada seno TērvetiDivus vārdus latviešiem noteikti jāatceras – Kārlis Vatsons un Augusts Bīlenšteins. Pirmais – Lestenes un Struteles mācītājs, pirmā latviešu periodiskā izdevuma «Latviešu Avīzes» izdevējs. Kurzemes Literatūras un mākslas biedrībā Vatsons no 1817. no 1821. gadam organizēja veselu lekciju ciklu par latviešiem, aicināja diskutēt par to, kā latviešu zemniekiem paaugstināt kultūru pēc dzimtbūšanas atcelšanas. Tajā laikā vēl nebija pieņemts, ka izglītība būtu izkopjama latviešu valodā. Pastāvēja arī uzskats, ka latviešiem pašiem labāk būtu, ja tie savu nabadzīgo valodu aizmirstu un pārvācotos, tādējādi apgūstot augstāku kultūru. Vatsons bija pretējos uzskatos. Viņš referēja par letu un baltu vēsturi, Latvijas vēsturisko ģeogrāfiju (piemēram, Kalnamuižu identificēja ar Tērveti), tulkoja lietuviešu dzejnieka Donelaiša darbus. 1824. gadā līdzās Kurzemes Literatūras un mākslas biedrībai tika nodibināta Latviešu draugu biedrība. To no 1864. līdz 1895. gadam vadīja Dobeles mācītājs, viens no izcilākajiem latviešu pētniekiem Augusts Bīlenšteins. Nupat man bija izdevība satikties ar Bīlenšteina mazmazdēlu, kurš apmeklēja Jelgavu, Dobeli, Rīgu. Viņš man rādīja četras šogad Indijā izdotas Bīlenšteina grāmatas. Pirmā – par latviešu cilts robežām, tā savā laikā iznāca Sanktpēterburgā un tika izmantota, 1920. gadā nospraužot Latvijas valsts robežas. Otrā – par latviešu valodas skaņām, izdota Berlīnē. Un vēl divas grāmatas, kas iznāca Jelgavā, – par latviešu valodas elementiem un latviešu gramatiku. Es jutu, ka Bīlenšteina pēcteči ir neapmierināti par Dobelē redzēto. Mācītāja māja, ko tika solīts atbrīvot un tajā izveidot Bīlenšteina muzeju (šajā mājā 1905. gada revolūcijā tika sadedzināts viņa zinātniskais mantojums), vēl aizvien atrodas dzīvokļi, kuros mitinās ģimenes, kas neapzinās ēkas vēsturisko vērtību. Taču Bīlenšteina vārds latviešu apziņā pozitīvi vai negatīvi ir saglabājies.Revolucionārus atceras vairākVēsture ir pretrunīga. Šodien daudz vairāk par Georga Paukera jubileju mēs atzīmējam to, kas saistīts ar Ģedertu Eliasu, kurš bija 1905. gada kaujinieks, šturmēja cietumu un cīnījās pret vāciešiem. Pašlaik gan viņš ir reabilitēts, ir atradies īstais vaininieks Žāklis (Jānis Žāklis, revolucionārs, terorists – red.), kas Londonā sarīkoja grautiņus, laupīšanas un policistu apšaudīšanu. Eliass tik traks nav bijis. Ļoti brīnišķīgs gleznotājs (J.Stradiņš norāda uz konferences zālē redzamajām Ģederta Eliasa gleznām – red.). Šeit arī jūs redzat sarkano karogu, ar kuru savulaik gāja uz priekšu. Taču vienlaikus mums ir jāpieņem arī Baltijas vācu mantojums. 1992. gadā, kad mēs pieņēmām jauno Latvijas Zinātņu akadēmijas hartu, ko apstiprināja Saeima, konsultējāmies ar Maincas Universitātes emeritēto profesoru Vilfrīdu Šlau, kura tēvs Vilhelms Šlau trīsdesmitajos gados bija viens no pēdējiem Kurzemes – Zemgales Vācu zinātniskās biedrības (ko var uzskatīt par Kurzemes Literatūras un mākslas biedrības turpinājumu Latvijas valstī – red.) prezidentiem. Vilfrīds Šlau atzinis mūsu centienus pamatot un uzturēt šīs biedrības un Latvijas Zinātņu akadēmijas vēsturisko saikni. Saistībā ar Kurzemes Literatūras un mākslas biedrību Latvijas Zinātņu akadēmijas karogā starp sešiem tai svarīgākiem gadskaitļiem kā pirmais stāv 1815. gads.Pasaules kultūras kontekstāUNESCO Latvijas nacionālā komisija iesniegusi priekšlikumu, ko 12. decembrī Parīzē apstiprinās vai noraidīs Ģenerālā asambleja. Priekšlikums paredz, pirmkārt, 2014. gadā godināt Vecā Stendera 300 gadus ar Sēlijas kongresu (domāju, arī Jelgavas muzejs varētu kaut ko darīt Vecā Stendera labā). Otrkārt, godināt Raini 150 gadu jubilejā (bija paredzēts UNESCO Raiņa dienas pasludināt viņa simtgadē 1965. gadā, bet Padomju Savienība šo ideju neaizstāvēja). Trešā vēsturiski nozīmīgā jubileja ir 200 gadu kopš Kurzemes Literatūras un mākslas biedrības dibināšanas. Svinības varētu notikt 2015. gada maijā (2015. gada pirmajā pusē Latvija būs prezidējošā valsts ES – red.) un risināties Rīgā un Jelgavā ar lielākiem zinātnieku saietiem. Simboliski tā varētu būt Latvijas Zinātņu akadēmijas idejiskās iedibināšanas 200 gadu atcere. Tajā mēs aktualizētu un kopā spriestu par Latvijas un Baltijas zinātnes un kultūras problēmām visa reģiona attīstības ietvaros. Neatkarīgi no tā, vai UNESCO lēmums par Kurzemes Literatūras un mākslas biedrības iekļaušanu starptautiski atzīmējamo datumu sarakstā būs negatīvs vai pozitīvs. P.S. 2013. gadā UNESCO atzīmēja rakstnieka Rūdolfa Blaumaņa, komponista Jāzepa Vītola un ķīmiķa Paula Valdena 150 gadu jubileju.
