Rītvakar pulksten 18 Jelgavas Mūzikas vidusskolā pedagoga Kārļa Venskus 70 gadu jubilejas koncerts.
Pirms dažām dienām, ciemojoties Mūzikas vidusskolā, uzmanību piesaistīja pie ziņojumu «dēļa» divas līdzās novietotas afišas. Viena vēstīja par Kārļa Venskus septiņdesmitgades pasākumu, otra – par pazīstamā komponista Imanta Kalniņa jubilejai veltītu koncertu tajā pašā vakarā, tikai stundu vēlāk pilsētas kultūras namā.«Ar Imantu Kalniņu savulaik kopā mācījāmies Latvijas konservatorijā, tikai dažādās specialitātēs, viņš kompozīciju, es – sitaminstrumentus,» pamanījis zīmīgo sakritību, atceras K.Venskus. «Bet mans koncerts tika ieplānots jau pirms vairākiem mēnešiem,» pedagogs atjoko un smej, ka pie dažam potenciālajam interesentam neveiksmīgās «pārklāšanās» nejūtas vainīgs.– Tā jau no savu mūziķa gaitu sākuma – izvēlējāties sitaminstrumentus?Mans tēvs vēl cara laikos bija kara muzikants Jelgavas 3. kājnieku pulkā un tāpat kā viņa brālis spēlēja trompeti, arī man mūzikas apguve sākās ar šo instrumentu.Bet pirmā muzikālā audzinātāja laikam bija mamma, kura manā bērnībā dziedāja un arī svilpoja dažādas melodijas. Stāsta, ka trīs gadu vecumā es esot pazudis un atraduši mani pēc pēkšņi no kartupeļu lauka atskanējušā «Sen tas bij, pie Ventas ziedu laikā». Droši vien biju vagā iesnaudies un, kad pamodos, liku vaļā dziedāt, turklāt esot bijis pareizi. Tad sapratuši, ka puikam ir muzikālā dzirde.– Kur meklējams šis kartupeļu lauks?Tagad tas skaitās Iecavas novads, kas toreiz, šķiet, ietilpa Jelgavas apriņķī, tā ka esmu īsts zemgalietis. Pēc Zālītes septiņgadīgās skolas iestājos Jelgavas Mūzikas vidusskolā, ko pēc četriem gadiem beidzu kā trompetists. Mani skolotāji bija kapelmeistars Stiebriņš, vēlāk Sūniņš, bet ceturtajā kursā mācījos pie Operas trompešu koncertmeistara Jura Paegles. Bet sitamie instrumenti sākās, kad 1960. gadā iestājos Latvijas konservatorijā.– Kāpēc tādas pārmaiņas?Juris Paegle mani iepazīstināja ar savu kolēģi Operā, timpānistu Pēteri Šāvēju, kurš bija arī Latvijas konservatorijas Sitaminstrumentu klases pedagogs. Varbūt viņi pamanīja, ka mana anatomiskā uzbūve, piemēram, zobu izvirzījums, nav īsti piemērots trompetei. No malas varbūt tā neizskatās, bet trompete ir fiziski smags instruments – daudz jāstrādā ar elpu, var ciest arī asinsspiediens.Jau pirms iestājeksāmeniem sāku iet pie Pētera Šāvēja uz konsultācijām un augstskolā iestājos kā «sitējs».Konservatorijā pagāja četri gadi. Manā kursā bez Imanta Kalniņa mācījās arī čelliste Ligita Zemberga, nākamā «Dzeguzītes» vadītāja Daila Martinsone, vēl dažs labs tagad populārs cilvēks.– Instrumenta maiņu tagad nenožēlojat?Nekādā ziņā. Sitaminstrumentālistam tīri tehniskā, virtuozitātes ziņā ir pat lielākas iespējas izpausties. Aizrauj arī instrumentu daudzveidība: ir gan bungas un timpāni, gan ksilofons, marimba, zvaniņi, tamburīni un kas tik vēl ne… Ja sāk skaitīt, sanāks simtiem instrumentu.– Nav tā, kā dažkārt šķiet nezinātājiem – kas tur liels, simfonijā vai operas izrādē «vienreiz pa vakaru uzsist»?Gadās arī tā, bet arī tad jāprot īstā brīdī trāpīt. Atceros vienu gadījumu, kad strādāju Operā (K.Venskus desmit gadu muzicējis Nacionālās operas orķestrī, bet trīsdesmit aizvadīti Latvijas Nacionālajā simfoniskajā orķestrī – red.). Tovakar uzveda A.Dargomižska operu «Nāra», un trešais cēliens man kā «sitējam» bija brīvs. Aizgāju uz bufeti, tad uz tā saucamo «sarkano stūrīti», kur tik mīksts atpūtas krēsls…Tā arī nosēdēju visu ceturto cēlienu, kurā man bija atkal jāspēlē. Labi, ka no diriģenta, šķiet, tas bija Rihards Glāzups, nedabūju pamatīgas «sukas». Vispār jau tieši bundzinieks ir tas, kas notur ritmu. Mūzika jāpārzina ļoti labi, jo atšķirībā no citiem viņam bieži vien ne visas notis ir priekšā uzrakstītas. Pašam jājūt, kad un kā sist. Sevišķi tas attiecas uz roku vai popmūziku, ar ko labi tiek galā, piemēram, mans audzēknis Gundars Lintiņš.– Pirms mēneša Skolotāju dienā saņēmāt pilsētas pašvaldības Atzinības rakstu par mūža ieguldījumu pedagoģiskajā darbā. Tātad Jelgavas Mūzikas vidusskolā aizritējis ne viens vien gads un arī audzēkņi bijuši dažādi?Šeit strādāju no 1975. gada, tiesa, bija arī pārtraukums, tāpēc kopsummā nemaz pilni trīsdesmit nesanāks. Uzreiz pēc konservatorijas gan mani aizsūtīja uz Liepāju, kur gadu nostrādāju par pedagogu leģendārā direktora Valda Vikmaņa vadībā. Tur izveidojām vienu no pirmajām sitaminstrumentu klasēm Latvijas mūzikas vidusskolās. Jelgavā tādu atvērām tikai desmit gadu vēlāk, un šajā klasē mācījušies Vitālijs Čakšs, Aleksandrs Akimovs, Mārtiņš Linde, Juris Šenbergs, Alvils Cedriņš un citi. Bet tie jau bija tie labākie. Pedagoga darbā vissmagāk ir tad, ja bērni negrib mācīties un gaida, kaut tikai ātrāk stunda beigtos. Ja grib ko sasniegt, tad jācenšas apgūt ne tikai to, kas paredzēts programmā. – Koncertos esmu ievērojis, ka tieši jūsu priekšnesumi šajā skolā tiek uztverti ar lielu atsaucību.Koncerts ir svētki, un, ja esi uz skatuves, pret klausītājiem un mūziku jāizturas ar vislielāko cieņu. Nedrīkst atnākt un nospēlēt «gariem zobiem». Ja būs pilna atdeve no mākslinieka, to cilvēki novērtēs. Arī programmai jābūt atbilstošā līmenī, nevaru jau es atļauties spēlēt ko pārāk vienkāršu, tādu «Aijā, žūžū!» – to es varu mācību stundās. Koncertā jārāda visa sava meistarība.– Ar kādu programmu tad iepriecināsiet piektdienas vakarā?Spēlēšu gan pats, gan mani audzēkņi, ne visi, protams. Par koncertmeistarēm esmu aicinājis Natāliju Prihodčenko un Silviju Karčevsku. No «sitējiem» būs Lintiņš, Akimovs, Čakšs, Cedriņš, kurš arī dziedās, Šenbergs ar ģitāru trio, mana laikabiedre J.Mediņa Mūzikas vidusskolas pedagoģe Larisa Puzule, «Zelmeru» pūtēju kvintets Bruno Jurgenberga vadībā. Basģitāru spēlēs Krišjānis Galiņš. Spēlēs arī tagadējie audzēkņi – Jānis Rozenbergs no Zaļeniekiem un Klāvs Pumpuriņš, kurš no Salgales atnāca uz Jelgavu un tagad skolojas pie Gundara Lintiņa. Ja arī kādu nenosaucu, lai paliek pārsteigums.
