Svētes pagastā dzimusi, augusi un deviņdesmit sešus gadus dzīvo Anna Karčevska. Viņai Svētē pazīstams katrs stūrītis, un gadu gaitā sakrāts bagātīgs atmiņu pūrs.
Svētes pagastā dzimusi, augusi un deviņdesmit sešus gadus dzīvo Anna Karčevska. Viņai Svētē pazīstams katrs stūrītis, un gadu gaitā sakrāts bagātīgs atmiņu pūrs.
– Es visu savu mūžu esmu pavadījusi Svētē, ja vien neskaita tos gadus, ko dzīvoju ārzemēs – Sibīrijā. Tāpēc lieliski varu salīdzināt, kā Svēte gadsimta laikā ir mainījusies, – stāsta Annas tante.
Gaismas nesējs – skolotājs
Tāda sabiedriskā dzīve kā pirmajos Latvijas brīvvalsts gados Svētē vairs nekad nav piedzīvota. Tolaik pagastā darbojušās neskaitāmas biedrības. Anna pati bijusi iesaistījusies vairākās – sadraudzīgajā biedrībā, pretalkohola, tad vēl dramatiskajā pulciņā un korī.
– Tas bija Svētes uzplaukuma laiks, un patiesībā to panāca viens cilvēks – skolotājs Jēkabs Šaubergs. Viņš bija kā tāda gaismas pils, kas saturēja kopā visus Svētes jauniešus. Viņš vienkārši prata ieinteresēt, – atceras Annas tante.
Protams, skolotājs nebija vienīgais aktīvais cilvēks pagastā, bet viņš noteikti bija vadošais.
– Mēs, Svētes ļaudis, tolaik bijām ļoti ieslavēti. Visiem patika mūsu teātru uzvedumi, arī uz ballēm šurp brauca no malu malām, bet viss pajuka kara laikā, – atceras sirmgalve.
Pēc kara sākās haoss
Atgriežoties no pirmā izsūtījuma, Annas tante Svēti atradusi kā tādu nomāktu miestu, kurā vairs nebija ne miņas no iepriekšējā dzīvīguma.
– Viss bija sagriezies kājām gaisā. Ļaudis bija tramīgi un pilnīgi neziņā, ko tagad iesākt. Latvijā sākās kolhozu dibināšanas laiks, bet nevienam nebija nekādas skaidrības, kā tas jādara, – spriež Anna Karčevska.
Krievijā šis process jau ritēja pilnā sparā, un tie, kuri atgriezās no izsūtījuma, varēja izstāstīt, kas tad īsti ir kolhozs.
– Pie manis nāca dažnedažādi cilvēki un uzdeva neskaitāmus jautājumus: kas ir kolhozs, vai mēs tajā varēsim izdzīvot, vai vajadzētu tajā stāties? Es viņiem atbildēju: kolhozā ir jāstājas, jo citādi jūs paliksiet vieni paši un gluži bez nekā. Un vēl es teicu, ka latvietis nekad nav badā miris, ja vien ir gribējis strādāt, – tā – Annas tante.
Tā arī notika – kolhozu nodibināja, un cilvēki sāka strādāt, bet Annu Karčevsku atkal uz četriem gadiem izsūtīja uz «ārzemēm».
Kolhozs pamazām nostiprinājās
Kad Anna atgriezās no Sibīrijas, ļaudis jau pamazām bija pieraduši pie darba kolhozā.
– Vislielākais brīnums toreiz bija lielā vienlīdzība – visiem viss un vēl par brīvu. Ulmaņlaikos skola maksāja naudu, par vizīti pie ārsta arī bija jāmaksā, bet kolhoza laikos bija citādi – tevi ar varu spieda iet pie ārsta, zāles deva par brīvu un par skolas neapmeklēšanu sodīja, – atminas Anna Karčevska.
Cilvēki nav varējuši pierast pie domas, ka tagad visi ir vienlīdzīgi: nav bagāto vai nabago, nav saimnieku un kalpu.
Svētē savulaik bijuši vairāki ļoti bagāti saimnieki, kas varējuši atļauties uzturēt veselu baru kalpu, bet nu viņiem pienācis laiks pārorientēties, un tas bijis ļoti grūti.
– Kolhoza laikā cilvēki bija draudzīgi un izpalīdzīgi, taču nevarētu teikt, ka sabiedriski. Tolaik visi centās strādāt virsstundas, lai tikai saņemtu vairāk naudiņas, tāpēc kultūras dzīvei laika neatlika. Balles jau šad tad notika, bet nekas vairāk, – stāsta Annas tante.
Atkal nāk pārmaiņas
Kolhozu nomainīja neatkarības gadi, un cilvēkiem atkal sākās pārmaiņu un pierašanas laiks.
– Es jums gribētu teikt kādu nopietnu atziņu, ko pati esmu atklājusi. Komunisma ideja bija viena jauka un grandioza lieta: visu – visiem, un visi – vienlīdzīgi, taču, līdzko cilvēks tika tajā dalīšanas amatā, tā sāka raust visu uz savu pusi, un no cēlās idejas čiks vien iznāca, – saka Anna Karčevska.
Nu atkal katrs bija saimnieks un katram pašam bija jārūpējas par sevi.
– Diemžēl Svētē nekas uz labu nevērsās. Viss palika tajā pašā līmenī, ja ne vēl ļaunāk. Man tuvā sabiedriskā dzīve Svētē tā arī nav atgriezusies. Var jau būt, ka tas vecmodīgi skan, bet šķiet, ka ar organizēšanas darbiem jātiek galā skolotājiem. Nu tā, kā to veica Jēkabs Šaubergs. Bet Svētē laikam jau to diez vai izdosies sagaidīt. Agrāk pagastā bija tikai trīs skolotāji un dzīve kūsāja. Tagad viņu ir septiņreiz vairāk, bet neviens neko lāga negrib darīt, – prāto Annas tante.
Vēl viņa domā, ka pagastā nav neviena darbīga un radoša cilvēka, kurš varētu uzņemties organizētāja lomu.
– Pie mums visi ir ierāvušies katrs savā čaulā un nemaz nelien ārā. Tā vien šķiet, ka nevienam neko nevajag. Jaunieši mūk no Svētes, viņi te nevar atrast to, ko gribētu. Zināma vaina, man šķiet, ir arī audzināšanā – bērniem trūkst garīguma. Visi kļuvuši tādi patmīlīgi, un kas gan no tā var iznākt? Zeļ huligānisms, – tā Anna Karčevska.
Pašai Annas tantei Svēte ir mīļa tikai tāpēc, ka tur ir gan viņas tēva mājas «Boļi», gan arī vīra pirktie Stūrīši.
– Cilvēks jau tā nevar mētāties pa pasauli. Kur esi piedzimis, tur arī jādzīvo. Vienīgais, ko vēl gribētu piedzīvot: lai jaunieši atgriežas Svētē, lai rosība atkal sit augstu vilni, lai mēs spētu noturēt savu valsti un groži mums neizslīdētu no rokām, – novēl Anna Karčevska.
