Vardarbība. Ko sevī ietver šis vārds? Vai otra cilvēka apsmiešana ir vardarbība? Un ignorēšana?
Vardarbība. Ko sevī ietver šis vārds? Vai otra cilvēka apsmiešana ir vardarbība? Un ignorēšana? Kādēļ par vardarbības sekām mēs satraucamies tikai tad, kad citam tiek atņemta dzīvība, bet pilnīgi imūni esam pret to, ka no līdzcilvēkiem ik dienu un ik minūti cieš tie, kuri neprot sevi aizstāvēt ar brutālu, fizisku spēku?
Mēs ļoti labi zinām, ka skolās jaunāko klašu skolēniem tiek atņemta nauda. Mēs labi zinām to, ka jebkurā klases kolektīvā var atrast «balto zvirbuli», kurš tiek pazemots, apsmiets vai kā citādi ietekmēts. Iemesli tam ir visdažādākie. Vienam deguns ne tāds, citam kājas līkas, vēl cits pārāk labi mācās – uzskaitījums varētu būt bezgalīgs. Nesen pati biju lieciniece, kā divi pusaudži nežēlīgi spārdīja ar kājām trešo zēnu. Viņš no sāpēm kliedza tā, ka visa iela skanēja. Pārējiem diviem tas vēl vairāk «uzkurināja asinis», un spārdīts tika vēl nežēlīgāk. Var jau teikt, ka puišiem savas lietas kārtojamas, bet kas gan varētu būt tāds, ko atrisināt var tikai piekaujot? Protams, mēs varam vainot masu saziņas līdzekļus (un daļa patiesības jau tur ir), bet kur paliek mūsu izvēles tiesības?
Satrauc tas, ka vardarbība paliek par tik ikdienišķu parādību, ka pat pieaugušajiem tā izraisa vairs tikai bezspēcīgas dusmas, kam seko vienaldzīgs trulums un varbūt atziņa: «Paldies Dievam, ka tas nebija mans bērns». Šoreiz nebija, bet rīt? Vai rīt mans bērns pārnāks no skolas sveiks un vesels? Vai arī – vai mans dēls nebūs viens no tiem, kuri salauzīs visu, kas salaužams Raiņa parkā? Jo bara instinkts reizēm mēdz noslāpēt jebkuru saprāta dzirkstelīti no tā, ko bērnībā mācījuši vecāki. Tomēr – nedari otram to, ko nevēlies saņemt pretī.
Ir saprotams, ka katrai paaudzei ir savi ideāli pēc kā tiekties. Bet ir vērtības, kuras pārdzīvojušas daudzus gadsimtus. Viena no tām ir mīlestība. Mīli savu tuvāko kā sevi pašu. Neviens no mums nav ideāls. Un mēs taču gribam, lai mūs pieņem tādus, kādi esam, lai mūs ciena un respektē kā personības ar visiem trūkumiem un vājībām. Tad būsim iecietīgi arī pret to otro, kas vēlas to pašu – būt mīlētam un saprastam. Tas būtu tik vienkārši, ja nebūtu viena klupšanas akmens – jebkurā situācijā, kas beidzas ar vardarbību, mēs neesam risinājuši problēmu, bet gan uzbrukuši cilvēkam. Mēs nenoskaidrojam iemeslus, bet gan secinām, ka otrs cilvēks ir slikts un tas ir jāpārmāca. Tas, kādam vardarbības aktam viņu pakļaujam, vairs nav tik svarīgi. Pirms ķerties pie atriebības, nevainosim tajā masu saziņas līdzekļus, ne to, ka tētis bērnībā pēris, ne arī to, ka tā ir pieņemts. Pamēģināsim tikt skaidrībā paši par sevi un savu attieksmi pret vardarbību – savu vienaldzību pret to. Atzīsim, ka mums ir bail nostāties pret to, jo tam ir nepieciešama liela drosme. Atzīsim paši sev, ka bieži meklējam vainu ārpus sevis, kaut patiesībā neprotam atrisināt konfliktus bez zināmas agresijas devas un psiholoģiskas vardarbības pret otru. Atzīsim arī to, ka 16 – 20 gadu vecumā par savu rīcību jāsāk atbildēt pašam, nevis Sašam. Un es ļoti ticu, ka personīgais stils ir iespējams, ne vien savu ārējo veidolu kopjot, bet arī veidojot savu domu un jūtu pasauli uz labestības un iecietības pamatiem. Lai mums visiem izdodas!
Ja pret tevi ir vērsta vardarbība un tev
nepieciešama
palīdzība, zvani:
Rīgas Bērnu tiesību aizsardzības centram – 7334441;
Valsts psihiatriskās veselības aprūpes centram pa krīzes tālruni – 7222922, 2427733, 2427938:
Vardarbībā cietušo pusaudžu speciālistei Ilzei Veitnerei – 7221038;
LU Psiholoģijas centram – 2414623.
