Par sākumskolas skolotāju strādāju jau trīsdesmit astoto gadu, tātad mana ikdiena ir nesaraujami saistīta ar skolu. Tur arī rodas mani jaunākie iespaidi, tur ir mans prieks un satraukums.
Par sākumskolas skolotāju strādāju jau trīsdesmit astoto gadu, tātad mana ikdiena ir nesaraujami saistīta ar skolu. Tur arī rodas mani jaunākie iespaidi, tur ir mans prieks un satraukums. Nupat sācies jaunais mācību gads. Manai audzināmajai klasei tas ir pirmais, un es esmu pirmais cilvēks, ar ko viņiem jāsastopas jaunajā – skolas pasaulē. Svarīgi ir, kāds būs pirmais iespaids. Tāpēc pirmo klasi vienmēr uztveru ar lielu atbildību – mazie uz skolu nāk ar mirdzumu acīs, atvērti visam jaunajam, atvērti brīnumam.
Šonedēļ skolēni lielajā skolas ēkā jau jūtas mazliet drošāki. Patīkamus mirkļus sagādā viņu centība. Taču raizes rada vērtēšanas sistēma jaunākajām klasēm. Bērns gaida sava darba novērtējumu, jo vairāk tāpēc, ka viņš tajā ir ielicis visu savu pieredzi, centību. Vērtējumam jābūt redzamam – vienalga, dienasgrāmatā, darba burtnīcā vai uz lapiņas. Biju nopirkusi skaistas uzlīmītes, ar kuru palīdzību vēlējos izteikt atzinību par skolēna centību, taču izglītības programma to liedz. Drīkst būt tikai mutisks vērtējums. Runājot ar vecākiem, iznāk dzirdēt neapmierinātību ar to, ka zūd saikne starp skolotāju un vecākiem. Un tad, kad ceturtajā klasē skolēns par pusdarītu vai nepadarītu darbu saņem sliktu atzīmi, viņam nav skaidrs, kāpēc. Daļai zināmā mērā zudusi motivācija zināt vairāk, izdarīt darbiņu uzcītīgāk un rūpīgāk.
Šogad mana pirmā klase ir ar ļoti nopietniem «novirzieniem» – daļa bērnu jau sākuši apgūt sarīkojumu dejas soļus; daļa ar satraukumu gaida nākamo nedēļu, kad varēs doties uz pirmo nodarbību Ledus hallē. Tie ir nākamie slidotāji un hokejisti. Satraukums pārņēmis arī mani, jo iznāk, ka audzināšanā man ir uzticēta vai vesela hokeja komanda.
Protams, šī nedēļa pagājusi arī zem skumju un līdzjūtības zīmes. Klausoties Mocarta «Rekviēmu», kas bija veltīts terora upuru piemiņai, pārņēma neizsakāma nožēla par to, ka pasaule ir tāda, par to, ka tieši tādai pasaulei ir jāsagatavo bērni, par to, cik daudz ciešanu var radīt naids, atriebība un ļaunums. Taču, lasot bērniem pasakas, jāmācās ticēt arī pašiem – ne vienmēr uzvar ļaunais…
