Ar dažādiem godiem mūsdienu Latvijā atzīmētas 150 gadu jubilejas – Aspazijai un Rainim, Annai Brigaderei un Rūdolfam Blaumanim, Janim Rozentālam, kā arī citiem 19. un 20. gadsimtu mijas dižgariem, bez kuriem nebūtu iedomājama latviešu kultūra. Vēl pirms valsts atjaunošanas lielo jubileju plejādi aizsāka Krišjāņa Barona simtpiecdesmitgade, kas apritēja 1985. gadā, kad arvien jūtamākas kļuva tautas brīvības dziņas. Apmēram tajā laikā no padomju gadu aizmirstības kultūras apritē atgriezās arī latviešu fotomākslas aizsācējs un uzņēmējs Mārtiņš Buclers, kura 150 gadus atzīmē šogad. Ļoti tuvu dzimšanas dienas īstajam datumam – 12. decembrim – tas notika viņa dzimtajā Sēlijā, Viesītes kultūras pilī, kur pagājušā sestdienā uz 27. Buclera lasījumiem pulcējās literatūras un mākslas zinātnieki, fotogrāfijas vēstures pētnieki, kas lielākoties bija atbraukuši no Rīgas, Cēsīm, Madonas.
Pašvaldības goda lieta
Pašu viesītiešu kultūras pils zālē sanāca mazākums. M.Buclera dzimtās mājas Saukas pagasta «Juči» atradās tagadējā Viesītes novadā, tādēļ arī muzeja «Sēlija» vadītāja Ilma Svilāne lepni atzīst, ka Viesītes novada pašvaldībai viņa piemiņa ir goda lieta. Buclera lasījumi, ko pašvaldība rīko sadarbībā ar Latvijas Fotogrāfu savienību, notiek jau 30 gadu. Šis tradīcijas aizsācējs ir atmodas darbinieks un Latvijas Fotogrāfijas muzeja dibinātājs Pēteris Korsaks un viņa domubiedri.
Sestdienas rītā Viesītes novada pašvaldības sarūpētā autobusā ceļš no Rīgas līdz Jēkabpilij ilga stundu un piecdesmit minūtes. Rīgā turp un atpakaļ plūstošā Daugava (atkarībā no jūras vēja un Rīgas HES izstrādātā ūdens daudzuma) no krasta līdz krastam bija pilnīgi vaļā, bet Jēkabpilī pa upes dzīvo straumi jau peldēja varbūt pat Baltkrievijā sasaluši ledus pikuči. Tie gan neatturēja kādu krustpilieti pārsimt metru lejpus Daugavas tilta straumē noenkurot laivu un makšķerēt.
Tālāk ceļš uz Viesīti veda jau mazliet lēnākā gaitā pa ES līdzfinansējumu «neredzējušu šoseju», kas iet caur Biržiem. Caurbraucot Biržus, Pļaviņās iekāpušajam Madonas vēstures muzejniekam Indulim Zvirgzdiņam, kurš Buclera lasījumos stāstīja par 20. gadu Lubānas fotogrāfu Alfrēdu Grāveru, foto un kino amatieris un hronists Žanis Bezmers jautāja: vai ir kāds sakars šiem Biržiem ar vecajiem Biržiem? Izrādās, ka vēsturnieku vidū vēl 21. gadsimtā Madonu mēdz dēvēt par Biržiem, kāds bija tās vēsturiskais nosaukums līdz pagājušā gadsimta 20. gadiem.
Pirms gadiem 130, kad gan
M.Buclers, gan arī viņa draugs Jānis Jaunsudrabiņš, kas bija nolēmis mācīties par gleznotāju, devās no Sēlijas uz Rīgu, ceļš ilga vismaz pāris dienu. Vispirms 70 verstu zirga pajūgā līdz apriņķa centram Jaunjelgavai, pēc tam ar vilcienu pa Daugavas labo krastu līdz pašai Rīgai. J.Jaunsudrabiņa biogrāfiskās grāmatas «Saule mūžam mana» autore rakstniece Lūcija Ķuzāne, kas arī daudzkārt piedalījusies Buclera lasījumos, minēja, ka diez vai M.Buclers un J.Jaunsudrabiņš, kuru dzimtas mājas «Juči» un «Riekstiņi» atradās apmēram 15–16 kilometru attālumā, zēnu gados būtu tikušies, taču Rīgā abi kļuva draugi. L.Ķuzāne to pierādīja, minot faktu, ka 1905. gadā neviens cits kā M.Buclers aizsūtīja J.Jaunsudrabiņam uz Berlīni samērā lielu ceļa naudu, jo pēc trīs mēnešus ilgas glezniecības studēšanas Minhenē viņš vairs netika no Vācijas mājās. «Vilciena biļete maksāja trīsdesmit rubļu, bet Buclers nosūtīja piecdesmit,» piebilda rakstnieka biogrāfijas pētniece, kas tagad 89 gadu vecumā strādā pie padomju laikos 1986. gadā izdotās «Saule mūžam mana» papildināšanas, pievienojot to, ko tolaik cenzūra neļāva drukāt. L.Ķuzāne uzskata, ka M.Buclers bija turīgs un arī dāsns vīrs. 1897. gadā viņš jau bija iekārtojis fotodarbnīcu Siguldā, bet 1904. gadā izdeva grāmatu «Fotogrāfija», kas ir pirmais šāda veida iespieddarbs latviešu valodā.
Buclera žurnāls Jaunsudrabiņu piespieda rakstīt
Sākotnēji jeb 19. gadsimta otrajā pusē fotogrāfa amats Latvijā lielākoties atradās vācu, krievu un ebreju meistaru ziņā. Latviešu valodā nebija pat foto nozarei nepieciešamās terminoloģijas. M.Buclers arī organizēja un ilggadēji vadīja Latviešu Fotogrāfisko biedrību, kurā pulcējās un guva zināšanas gan Rīgas, gan citu pilsētu latviešu fotogrāfi. P.Korsaks uzsver, ka M.Buclers savas dzīves laikā par fotogrāfiju izdevis ap 20 gan profesionāļiem, gan iesācējiem veltītu grāmatu. To kopējais metiens bija ap 115 tūkstoši eksemplāru. M.Buclers aicināja latviešu fotogrāfus dokumentēt dzīvi, par ko viņu augstu vērtē Latvijas Universitātes profesore Janīna Kursīte-Pakule. Viņa minēja, ka 1914. gada 8. augustā M.Buclers aicināja fotografēt pilnīgo Saules aptumsumu. Laikabiedriem viņš atgādināja, ka nākamo reizi tas atkārtosies tikai 1954. gadā, bet aiznākamo – 2142. gadā.
Rakstniece L.Ķuzāne uzsver, ka M.Bucleram ir ievērojami nopelni arī drauga literārajā izaugsmē. Pēc 1905. gada revolūcijas atplūdiem no 1906. līdz 1908. gadam M.Buclers izdeva žurnālu «Stari», kurā bija gan literārā daļa, gan arī pirmo reizi latviešu presē atsevišķā nodaļā tika publicētas mākslas fotogrāfijas. Literatūrvēsturnieks Jānis Zālītis vērtē, ka šajā «tā sauktajā dekadences laikā» latvieši kļuva vairāk atvērti modernajam, tātad arī fotomākslai un Eiropas kultūrtelpai. Par «Staru» redaktoru kļuva izdevēja draugs J.Jaunsudrabiņš. L.Ķuzāne domā – iespējams, jaunajam žurnālam autoru trūka, tādēļ redaktoram nācās ķerties pie spalvas arī pašam. Rakstot tēlojumus žurnālam, J.Jaunsudrabiņš izkopa savu literāro talantu.
Eķengrāvē bija savs «grāfs»
L.Ķuzāne piebilst, ka J.Jaunsudrabiņš ir arī fotografējis. 1901. gadā, laulājoties ar Līzi Sproģi, viņš savu kāzu bildi nokopēja tik lielā skaitā, ka viens tās eksemplārs kādas novadnieku ģimenes krājumā tika atklāts vēl 21. gadsimta sākumā.
Diemžēl žurnālam «Stari» neizdevās piesaistīt pietiekami lielu auditoriju un pēc diviem gadiem to nācās slēgt (1912. gadā gan vēl uz diviem gadiem izdošana tika atjaunota), taču latviešu literatūras un mākslas vēsturē šis izdevums ir atstājis pēdas.
Šoreiz lasījumos no aizmirstības tika celti arī M.Buclera literārie darbi. Latvijas Universitātes Literatūras, folkloras un mākslas institūta pētniece Māra Vīksna uzsvēra, ka viņš ne tikai jaunībā vācis folkloru (Krišjānis Barons ietvēris savā dainu krājumā vairāk nekā 300 viņa sūtīto dziesmu), bet arī bijis publicists un vēlāk 20.–30. gados rakstījis stāstus, lugas un pat romānus. Ar pseidonīmu M.Kurzemnieks tie publicēti preses izdevumos Jēkabpilī un Rīgā. Literāro darbu rakstīšanas laiks sakrīt ar krīzi autora ģimenes dzīvē. 1933. gadā tika šķirta viņa laulība ar Annu Robežnieci (viņa arī nāca no Saukas pagasta; abi bija precējušies 1894. gadā.) «Varbūt kādā no nākamajiem Buclera lasījumiem var uzvest Buclera lugu!» rosināja zinātniece.
Par latviešu fotomākslas aizsācēja pēdējiem dzīves gadiem zināms, ka viņš nomira 1944. gadā Siguldā, kur bija viņa māja un darbnīca. M.Buclera fotogrāfijas kabineta vadītājs Gunārs Spīdainis mēģinājis sazināties ar M.Buclera pēcnācējiem, kuri, pēc beidzamajām ziņām, dzīvo ASV. Diemžēl viņu sakari ar tēvzemi ir pārtrūkuši.
Buclera lasījumu dalībniekiem apsveikuma vēstuli bija atsūtījis liels Sēlijas patriots Latvijas Zinātņu akadēmijas eksprezidents Jānis Stradiņš. Viņš bija aicināts runāt par pirmo profesionālo fotogrāfu Viesītē Pēteri Grundmani, kas savas prasmes mācījis J.Stradiņa tēvam, Eķengrāvē dzimušajam profesoram Paulam Stradiņam. Tomēr akadēmiķis bija nolēmis, ka materiālu par P.Grundmani, ko tēvs mīļi saucis par «manu grāfiņu», ir pārāk maz, lai par tiem varētu Buclera lasījumos runāt. Toties Viesītē bija ieradies tagadējais Latvijas Zinātņu akadēmijas prezidents mākslas zinātnieks Ojārs Spārītis, kurš stāstīja par Ziemupes fotoamatieri Pēteri Ansuli, kas atstājis interesantus uzņēmumus par lauku dzīvi Kurzemē 20. gados. O.Spārītis atzina, ka fotogrāfija un fotomāksla, kurai mūsdienu komunikācijā ir liela nozīme, nepelnīti palikusi ārpus tradicionālā akadēmisko interešu loka.
27. Buclera lasījumos aplausus izpelnījās arī Aknīstes vidusskolas 12. klases skolnieces Gitas Pērkones stāsts par Jēkabpils fotogrāfiem pirmskara Latvijā. Tie, līdzīgi kā citi amata brāļi, atstājuši vērtīgas vēstures liecības, kas ir nozīmīgas gan atsevišķām dzimtām, gan valsts vēsturei kopumā. Viņas skolēnu zinātniskā darba vadītāja ir mamma un vēstures skolotāja Mārīte Pērkone.
27. Buclera lasījumus noslēdza Latvijas Kultūras akadēmijas folkloras kopa «Saucējas» ar savulaik M.Buclera pierakstīto sutartīni jeb sēļu dziesmu, kas sekundās skan mazliet griezīgi.
