Epifānija ar niedru jumtu – tā Imanta Ziedoņa Murjāņu vasarnīcu un nu jau muzeju nodēvējis rakstnieks un publicists Ēriks Hānbergs. Dzirnakmeņi gan nav tipisks muzejs ar eksponātiem un gidu. Tas vērsts uz jaunradi un jēgpilnām sarunām – tieši tādu to vēlējies redzēt pats dzejnieks, kuru meklēt Murjāņu priedēs, Lojas upītes smilšakmens krastos un, galvenais, paša izsapņotajā namā ar dzirnakmeni kamīna pamatā.
Vieta iedvesmai
I.Ziedonis savā mājā nav gribējis redzēt tipisku muzeju, uz kuru skolotājas piespiedu kārtā autobusiem vestu bērnus. Sarunu ar dzejnieku atminas I.Ziedoņa fonda «Viegli» izveidotāja agrākā kultūras ministre Žaneta Jaunzeme-Grende. «Ar Imantu iepazinos 2004. gadā. Viņš man vienreiz jautā: «Kā tu domā – tad, kad es nomiršu, man būs muzejs?» Es tajā laikā nekādi nebiju saistīta ar kultūru, domāju – interesanti, kam vispār veido muzejus un kāpēc. Pazinu Helēnu Demakovu (kultūras ministre no 2004. līdz 2009. gadam – red.), zvanu un jautāju, kā viņai liekas, vai tad, kad Imanta Ziedoņa vairs nebūs, vai viņam būs muzejs. Satikāmies, un viņa saka – visiem, kas iekļauti kultūras kanonā, no valsts puses vajadzētu dot divas lietas: kapavietu un muzeju. Priecīga eju pie Imanta, lai paziņotu – Imant, Helēna Demakova teica, ka tev būs muzejs,» atminas Ž.Jaunzeme-Grende.
Taču dzejnieks negribējis muzeju par sevi. Balstoties vārda «muzejs» grieķu valodas cilmē, tas skaidrojams kā ‘mūzu templis’. I.Ziedonis gribējis, lai viņa Murjāņu vasarnīca kalpo iedvesmai. «Nerunājiet par mani, bet dariet divas lietas – radiet un jēgpilni runājiet. Šinī istabā iededziet kamīnu un runājiet par to, kas jums ir būtisks,» Ž.Jaunzeme-Grende atceras dzejnieka vēlmes. «To mēs arī darām. Mēs aicinām cilvēkus uz Murjāņiem un līdz vēlai naktij diskutējam par to, kas mums šķiet svarīgs. Neviens nav atklājis, kā rodas jaunrade, taču mēs veidojam to atmosfēru tādu, lai veicinātu jaunā rašanos,» stāsta I.Ziedoņa fonda vadītāja.
Murjāņos nokļūst pasākumu laikā
Fonds «Viegli» tika izveidots pirms sešiem gadiem. Drīz pēc tam no I.Ziedoņa ģimenes tas atpirka Murjāņu māju, dodot Dzirnakmeņu vārdu, lai izveidotu vietu, kur gribas nokļūt, stāsta muzeja komunikācijas projektu vadītāja Kristīne Tjarve. Un nokļūt muzejā var vasaras trešdienās, piektdienās un sestdienās, līdz pat septembrim piedaloties kādā no pasākumiem. Aktivitātēs var iesaistīties gan vienatnē, gan braukt kopā ar ģimeni, kolēģiem un draugiem. Kopš pagājušās vasaras, kad Dzirnakmeņos notika kinovakari un tika piedāvātas dienas programmas grupām, klāt nākuši vairāki jaunumi.
«Trešdienu vakaros muzejs piedāvā nakts pārgājienus «Varenā tumsa», jo Imants Ziedonis savos darbos aicinājis iet tumsā, lai meklētu gaismu sevī. Šie pārgājieni noteikti būs neparasta un pārsteigumiem pilna pastaiga, kurā sagaida izaicinoši uzdevumi gan individuāli, gan visiem kopā,» ieskicē Kristīne. Dzejnieks kopā ar dzīvesbiedri aktrisi Ausmu Kantāni labprāt devies pastaigās, viņiem Murjāņos bija savs mazais loks un arī lielais loks. I.Ziedonis izstaigājis arī Latviju, iespaidos daloties gan «Kurzemītē», gan «Leišmalītē». Fonds «Viegli» un muzeja fonds, realizējot moto «Ziedoņa muzejs ir ceļš», nolēmuši piedalīties projektā «1836». Tā mērķis ir līdz valsts simtgadei apiet apkārt Latvijai pa turpat 2000 kilometru garo robežu, uzdāvinot valstij jaunu tūrisma maršrutu. Šādi tiks godināts arī I.Ziedonis un viņa savulaik izstaigātie Latvijas ceļi, par kuriem dzejnieks reiz teicis: «Taču visneuzvaramākais savās prasībās ir un paliek ceļš un ceļa aicinājums. Un, kad naktīs skrien cauri domu satraukts bezmiegs, es iedomāju ceļu, es eju kājām pa Kurzemi, pa redzētiem un pārdzīvotiem laukiem, kamēr sāk pretī nākt ainavas pavisam neredzētas, un es nojaušu, ka eju jau ārā no nomoda un ikdienības.» Šajā nedēļas nogalē muzeja komanda divās dienās plāno izstaigāt daļu Leišmalītes, mērojot teju 40 kilometru no Ezeres līdz Kalniem. Ikviens interesents ir aicināts iesaistīties, iepriekš gan vēlama pieteikšanās pie projekta organizatoriem.
Savukārt ceturtdienās interesenti tiek gaidīti muzeja birojā Rīgā, Aldaru ielā 5, kur īstenojas jēgpilnu sarunu cikls «Visā visumā». Katru reizi uz sarunu aicināts kāds I.Ziedoņa laikabiedrs, literāts, domātājs vai arī tiek runāts par tēmām, kas bijušas tuvas pašam I.Ziedonim. Sarunas nolemts pārcelt uz Rīgu, lai tās būtu cilvēkiem pieejamākas – ne katrs darbadienas vakarā var tikt līdz muzejam un pēc tam atpakaļ. Šovakar uz sarunu aicina mākslinieks un Dižkoku atbrīvotāju grupas dalībnieks Vitolds Kucins, savukārt 21. jūlijā gaidīs mācītājs Indulis Paičs, bet vēl nedēļu vēlāk – arhitekts un diplomāts Jānis Dripe un žurnālists Mārtiņš Ķibilds.
Piektdienās ikviens būs atkal gaidīts Dzirnakmeņos – šie vakari ir veltīti dzejai un mūzikai, sevišķi jaunajiem literātiem un mūziķiem. Taču rītvakar I.Ziedoņa dzejas rindās dalīsies un muzicēs viņa draugs aktieris un mūziķis Jānis Paukštello.
Sestdienās ir iespēja piedalīties trīs stundu garā muzeja programmā «Tutepatās». «Tajā aicināti tie, kas vēlas ļauties radošam procesam, sevis izzināšanai, pārvarēšanai un ideju iedvesmai, lai soli pa solītim, ejot jaunrades ceļu, veidotu sevi labāku. Šī programma būs diena vasarnīcā jeb iedvesmojoša viesošanās pie Imanta Ziedoņa un būs interesanta gan lieliem, gan maziem. Bet te ir piebilde, ka mazajiem jāprot lasīt un izprast lasītā jēgu. Mēs iesakām šo programmu ikvienam, kurš sasniedzis jau 14 gadu vecumu. Programma «Tutepatās» sniedz iespēju viesiem atvērties un reizē ielūkoties Ziedoņa pasaulē, izprast viņa domu gaitu,» tā K.Tjarve. Viņa teic, ka Murjāņos katrs atradīs ko interesantu. Piemēram, vīrieši, ko dzeja varbūt nesaista, nespēj palikt vienaldzīgi pret Dzirnakmeņu sētas arhitektūru.
Muzejs «z» pakāpē
Par mājas tapšanu no sapņa līdz niedru jumtam un Naukšēnos atrastajai klētij I.Ziedonis stāsta kopā ar Aivaru Berķi sarakstītajā grāmatā «No Jāņiem līdz Murjāņiem». Kā vieta noskatīta Jāņu rītā, kā tapuši rasējumi, laukakmeņu pamati un niedru jumts, kā uz Murjāņu pagalmu no malu malām atceļojuši dzirnakmeņi, kam par godu dots arī māju nosaukums, par amatnieku meklējumiem un standartu ignorēšanu, par ūdens āderes meklējumiem, zilajām puķēm, siltumnīcu, pēcpusdienas tēju, Imantu dienām Murjāņos un sakoptāko lauku sētu meklējumiem. Par visu to, kas I.Ziedonim, četrus gadu desmitus šeit pavadot vasaras, bija svarīgs. Šodien Dzirnakmeņu sētā mājai un pērn ugunsgrēkā cietušajai un nu jau atjaunotajai klētij, kurā ierakstīti visi trīs fonda «Viegli» albumi un kas glābj lietus laikā, klāt nākusi pirtiņa un mājiņa muzeja saimei. Tās, tāpat kā ieklāts bruģis, tapušas ar atbalstītāju palīdzību.
Šogad aiz lielās mājas ierīkota maza skatuvīte, kam pie dibena sienas piekārts daudzietilpīgais «z». «Tā ir mūsu «z» pakāpe,» stāsta muzeja pētniece Rūta Šmite. «Imants mums ir ļoti daudz izstāstījis, kā mums darīt vai kā nedarīt. Sapratām, ka jebkas, ko mēs darām, ir Ziedoņa pakāpē. Tās ir idejas, ko viņš ir īstenojis savā darbībā, iekļāvis daiļdarbos, paudis, runājoties ar cilvēkiem – Ausmu, līdzgaitniekiem. Ir sācies pētniecības process, lai mēs līdz galam saprastu, kāda tā «z» pakāpe, ko esam iekļāvuši arī muzeja logo, ir. Ilgi domājām, vai saukt sevi par muzeju vai ne. Klasiskā muzeja izpratne, kas pastāv Latvijā, saistīta ar 18. gadsimtu, kad sāk rasties muzeji kā kolekcionāru krātuves. Taču grieķi muzeju izprata kā vietu, kur pulcējas mūzas un kur var smelties iedvesmu. Tas ir tas, ko Imants gribēja, tāpēc mēs paliekam pie muzeja «z» pakāpē. Ļoti interesanti – kā teica fiziķis Vjačeslavs Kaščejevs, fizikā arī ir «z» pakāpe, kas nozīmē visu iespējamo ceļu kopumu,» tā Rūta, uzsverot dzejniekam tik svarīgo ceļa motīvu.
Muzeja aktualitātēm iespējams sekot līdzi mājas lapā ziedonamuzejs.lv. Dzirnakmeņos tiek gaidīti visi interesenti, un muzejs, kurš gatavojas akreditācijai septembrī, sevišķi priecāsies, ja braucot līdzi paņemsiet un šeit atstāsiet I.Ziedoņa grāmatas vai vecas avīzes un žurnālus, kas tiks izmantoti pasākumos. Tāpat visi, kas tikušies ar dzejnieku, ir aicināti dalīties savos stāstos un tos fiksēt – muzejam šādi materiāli būs lielā vērtē.
Līdzi paņemtā bērnība
Mans tētiņš nekad jūru nav mīlējis! Es arī jūru neesmu mīlējis, esmu zemnieks. Mēs gribam projām no ūdeņiem!
***
Ja Ausma un Imants ceļ māju, tad tai jābūt tādai, kādas nav nevienam! Tas bija pilnīgi skaidrs. Imants teicis: «Tā nedrīkst izskatīties pēc pilsētas nama. Tai jābūt koka mājai ar stāvu divslīpju jumtu. Divslīpju jumti izskatās skaistāki. Plakanais jau vispār nav jumts. Jumts ir tas, ko jumis Jumis – abu divu saslīpē, jumtais jumts.» Dzejnieka otra pamatiecere bija liela viesistaba. Viņa iztēlē Murjāņu mājai vajadzēja būt kā hernhūtiešu saieta namam, kura pirmsākums savukārt bijusi rija. (..) Ausmas vīzijas pamatā bija kamīns. Viņa teica: «Kamīnam jābūt centrā, un blakus kāpnes uz augšu, uz otro stāvu!»
***
Murjāņu māju no divām pusēm apņem mežs. Bet es vēlējos no savas istabas redzēt saullēktu. Un Ausma pa savu logu vēlējās redzēt zvaigznes. Viņa vēlējās redzēt, kā Greizie Rati apripo Polārzvaigzni, kā Lielais Lācis uzmana Mazo Lāci. Es jau biju sācis viņai dāvināt lāčus, es gribēju uzdāvināt arī tos lāčus, kas pie debesu juma.
Mums vajadzēja tā iegrozīt māju, lai es redzu sauli un lai Ausma redz zvaigznes. Mēs ilgi tā grozījām. Mēs pat gājām laukā, lai noteiktu pareizo virzienu uz vietu, kur naktīs spēlējas lāči, un lai mājas galu noliktu uz to pusi.
***
Vismazākā bēda man bija par jumtu. Manā dzimtajā Ragaciemā mājas ir ar niedru jumtiem. Kopš sākta gala zināju, ka arī savai mājai to likšu no niedrēm. Es zināju, ko tās ir vērtas. Bērnībā Ragaciemā mēs, puikas, dedzinājām visu pa tīro. Arī niedres mēģinājām nodedzināt, bet tās nedega. Tāpēc Murjāņos nolēmu uzlikt jumtu no niedrēm, lai tas būtu pilnīgi ugunsdrošs. (..) Es gribēju paņemt uz Murjāņiem savu bērnību līdzi; tās atmiņas, tās noskaņas un arī to drošības izjūtu.
***
Mājai sienu te vēl nemaz nebija, kad man atveda dzirnakmeņus. «Kurzemītē» biju rakstījis, ka nevajag dāvināt mazas lietas, bet kādas lielas vara krūzes un amforas, un dzirnakmeņus. Un, kad mēs te rakām pamatus, atbrauca viens pašizgāzējs, un šoferis vaicāja: «Kur tos izgāzt? Tos akmeņus?» (..) Tā man dzirnakmeņi iepatikās, un es sāku pats vākt.
***
Skaidrs, ka pasauli kopā satur amatnieki. Un, ja pasaule kaut kur sadalās divās daļās, tad tikai tāpēc, ka tur par maz amatnieku.
***
Aina (tautas daiļamata meistare Aina Kleinhofa – red.) man uzdāvināja šo milzīgo Lielvārdes jostu. Es pat nezinu, vai otra tāda Latvijā ir. Un, kaut arī te vairākkārt bija ielauzušies zagļi, viņi jostu nebija aizskāruši, jo viņiem tā nav vērtība. Un tiešām – kur viņi to varētu likt? To viegli atrast, un viegli viņus arī noķert. Varbūt viņi bija tik gudri un to saprata. Tā ir vismaz divdesmit metru gara un izlocīta pa vērbaļķiem pa visu māju.
***
Imantam visvairāk patika keramika. Abi ar Ausmu viņi braukuši no cepļa uz cepli, cenzdamies tur nonākt brīdī, kad meistari savus darinājumus ceļ ārā.
***
Murjāņu mājīgumu sāku veidot vēl pirms audumiem un pinumiem. Tas sākās ar smaržām.
***
Pūralāde ir tautas atziņu krātuve, pūralāde vēl vairāk nekā lupatsega ir testaments. Atšķirība tikai tāda, ka lupatsega visu laiku izlikta publiskai apskatei, bet lādes saturs paliek noslēpts svešu cilvēku acīm.
***
Ausmas mīļākās puķes ir puķu zirnīši vasarā un frēzijas ziemā. Viņas puķu dobes bija mājas kreisajā pusē pie baseina. Tur bija pirmie agrie pavasara ziedi: prīmulas, rudbekijas. Bija liels klājums ar narcisēm, baltām un dzeltenām. Bija peonijas rozā ziediem, ļoti skaistas, pat izcili skaistas. Manas puķes atradās mājas labajā pusē. Tās visas bija violetas vai zilas: īrisi, vijolītes, miķelīši. Bet man patīk arī sentimentālas puķes: krizantēmas un peonijas.
***
Tur (Imantdienā – red.) daudz cilvēku sabrauca. Tur Ārija Elksne brauca un citi pazīstami cilvēki. Reizēm 40–50 viesu bija. Dažs ieradās agrāk, dažs tad, kad citi jau brauca projām. Tā visu vakaru.
***
Man ir pašam savs ēzelītis. Iekšējais ēzelītis. Mēs it kā labi saprotamies, bet dažkārt es domāju, ko vērts ir intelekts, ja nevar savu iekšējo ēzeli uzvarēt? Kā vērts, cik vērts? Ja es viņu uzvarētu, tad manis vairs nebūtu.
Fragmenti no Imanta Ziedoņa un Aivara Berķa grāmatas «No Jāņiem līdz Murjāņiem»
