Jelgavniece Vizma Beitiņa-Leja rūpīgi glabā dzimtas relikvijas
«Es priecājos, ka pilsēta pēc kara ir atjaunota un arī svētkiem saposta. Taču svētku gājienu skatīties gan neiešu. Man tagad galvenais ir sakopt dārzu, domāju, ka mani senči no mākoņa maliņas vēro, kā mēs te ar visu tiekam galā, un tāpēc ļoti jāpacenšas,» saka Dambja ielas iedzīvotāja pensionāre Vizma Beitiņa-Leja. Savos astoņdesmit gados dzimtas vecākā pārstāve čakli ravē, rosās pa siltumnīcu. Atsevišķā dobē pat iestādījusi mūsu ziemeļzemei diezgan neparastās melones. Ansis Beitiņš – dzimtā pirmais jelgavnieksDārzs iekopts zemē, ko 1895. gadā Jelgavā par trīs tūkstošiem rubļu iepirka viņas vectēvs, zemnieks no Vadakstes pagasta A.Beitiņš. Pārceļoties uz dzīvi Jelgavas pusē, viņš pārdeva savu vecsaimniecību. Vectēvs mācējis grozīt naudu. No iepirktā hektāra viņš atdalījis vairākus apbūves gabalus. Liktenīgi – vienu iegādājusies Stundu ģimene, ar ko Beitiņi vēlāk saradojās. Pirmajā brīvvalstī Janis Stunda kļuva par pilsētas galvu. Vēlāk viņš pilsētas valdē strādāja par grāmatvedi. Sākoties padomju okupācijai, J.Stunda arestēts un nosūtīts uz lēģeri Soļikamskā. Vizmas kundze rūpīgi glabā fotogrāfijas, vēstules, dienasgrāmatas, avīžu rakstus, kas stāsta par viņas senčiem un pilsētas vēsturi. Starp tiem ir arī skaista J.Stundas vēstule – apsveikums mātei dzimšanas dienā. Vienai ielai četri nosaukumi «Kad, atjaunojoties Latvijas valstij, kārtoju zemes lietas, domē nevarēja vien beigt brīnīties par maniem dokumentiem, kas attiecās gan uz Vašingtona prospektu, gan Sarkanarmijas ielu, gan Hindenburgštrāsi, gan atkal Dambja ielu, bet galu galā nozīmē vienu un to pašu adresi,» pasmaidot par pārdzīvotajām laiku maiņām, saka sirmā kundze. No Kalnciema ķieģeļiem būvētā vectēva māja ir likteņa saudzēta gan divos pasaules karos, gan atbrīvošanās cīņās. Tā saglabājusies arī pēckara laikā, kad tuvējā bērnunama palaidņi esot nodedzinājuši vienpadsmit tuvējās apkārtnes ēkas. Gribēja būt skolotājaStāstot par sevi, V.Beitiņa-Leja ar prieku atceras mācības Jelgavas Valsts skolotāju institūta paraugpamatskolā, kur klasesbiedri bijuši vēlāk populārais trimdas latviešu dziesminieks Ilmārs Dzenis, brīvības cīņu varoņa pulkveža Artura Kēlera dēls Ivars, daudzas citas personības. Pēc paraugpamatskolas beigšanas 1944. gada aprīlī Vizma gribējusi mācīties par skolotāju, taču, kad Jelgavu no jauna okupēja padomju armija, šī apetīte pārgājusi. Skolotāji tika padarīti par «jaunās dzīves» propagandistiem, un Vizmai tas vairs nelikās saistoši. Pēc 2. sieviešu vidusskolas absolvēšanas viņa iestājās Latvijas Lauksaimniecības akadēmijā, kas tolaik atradās Rīgā, un izstudēja par agronomi. Augstskolā Vizma satika savu dzīvesdraugu Modri, 1953. gadā abi apprecējās un pēc augstskolas beigšanas tika nosūtīti uz Vidzemi. Modris, būdams kolhoza priekšsēdētājs, nestājās kompartijā un no kopsaimniecības vadītāja amata ticis nomests. Tā ģimene atgriezās Jelgavā, savās mājās. Darbs ilgāku laiku bijis Rīgā, tādēļ saistīts ar braukāšanu, tomēr savas mājas ir savas. Mājas atmiņasVizmas bērnībā pie mājām Dambja ielā atradās Hercoga Jēkaba kanāls. Turp kāpuši lejā pēc ūdens, viena kāpnīte bijusi saimniekiem, otra – dzīvokļu īrniekiem. Ģimenes leģendās saglabājies stāsts, ka reiz ievu ziedēšanas laikā Vizmas tēvs Alberts Beitiņš (vēlāk viņš bija Jukuma Vācieša pulka strēlnieks) braucis laivā pa kanālu un spēlējis vijoli. Skaistais mirklis aprakstīts vēstulē, kas datēta ar 1903. gadu. Beitiņi mājas nav atstājuši arī Jelgavas kauju dienās Otrā pasaules kara laikā. Kad sākušās apšaudes, pirmais briesmas manījis kaķis. Tad sievas ar bērniem devušās uz dārzā izrakto patversmi. Vīri ar lāpstām sagūluši pie upeņu krūmiem. Kādam bija jāpaliek augšpusē, ja sprādziens aizber izeju no patvertnes. Dambja ielā bija dzirdami šāvieni arī 1942. gada 8. janvārī, kad netālu no dzelzceļa mežā Garajos kalnos nacisti nošāva 443 psihiatriskās slimnīcas slimniekus. Ar viņiem kopā nogalināja arī Vizmas kundzes radinieku Augustu Gedrovicu, kurš, vecpuisis būdams, ārstniecības iestādē dzīvoja un strādāja par kurinātāju. «Nevienam nenovēlu to, ko mēs, vecie jelgavnieki, esam pārdzīvojuši kara laikā,» asarām acīs saka sirmgalve. Līdz ar Latvijas valsts atjaunošanu dzīve ievirzījusies mierīgākā gultnē. Mazmeitas Zane un Elīze muzicē meitas Veltas vadītajā folkloras kopā «Dimzēns». Mazdēli Gatis un Jānis uzņēmīgi strādā. Jāpiebilst, ka šī nedēļa dzimtai bija ļoti zīmīga. Proti, turpat blakus vectēva A.Beitiņa celtajai mājai, mazdēlam Jānim novēlētajā apbūves gabalā sākās zemes darbi, kas liecina par jaunas ģimenes mājas tapšanu. Tātad saikne vijas cauri piecām paaudzēm – Jānis Iejavs būvē māju vecvecvectēva iepirktajā zemē. Par Hercoga Jēkaba kanālu Lai pilsētu apgādātu ar ūdeni, hercogs Jēkabs (1610 – 1682) lika savienot Svēti ar Driksu. Tādējādi radās piecu kilometru garais kanāls, kas gāja caur pašu pilsētas centru. Pilsētas apgādē ar ūdeni tam tomēr nebija lielas nozīmes, kanāls vairāk kalpoja kā lietusūdens novadītājs. J.Brille. «Zemgales galvaspilsēta», grāmata izdota 1928. gadā. Laivu satiksme notika līdz Dambja ielas galam, kur kanāls ieplūda lielā dīķī. Tur kravas no laivām tika ieceltas ratos. Laika gaitā krasti aizauga, gultne piesērēja, un trīsdesmito gadu sākumā kanāls ar bezdarbnieku spēkiem ticis aizbērts. Smiltis ņemtas no Miezītes. Tā radies Miezītes dīķis.No vecā jelgavnieka Miermīļa Beitiņa (1920 – 2009) stāstītā pirms desmit gadiem
