Sestdien pulksten 15 un 18 «Ledus nedarbi» – ikgadējā «Benefices» atskaite Jelgavas skatītājiem.
Ejot uz norunāto tikšanos ar Anniku Andersoni Jelgavas vecā pasta telpās, kur viņas vadītā mūsdienu deju studija «Benefice» radusi pagaidu mājvietu, «Ziņu» uzmanību piesaistīja uz vairākām durvīm lasāmie uzraksti, tādi kā, piemēram, «Turpinātāju istaba» vai «Turpinātāju ģērbtuve». Tas šķita pietiekami intriģējoši, lai, nedaudz atkāpjoties no sākotnēji iecerētās sarunas shēmas, pirmais «Benefices» vadītājai uzdotais jautājums būtu tieši par šiem nedaudz mistiskajiem «turpinātājiem».«Kas ir turpinātāji?» pārvaicāja A.Andersone. «Tie, kuri «Beneficē» nodejojuši ilgāk par vienu gadu, kļūst par turpinātājiem.»– Un kas tad ir pārējie?Mums ir sešas iesācēju grupas, kas dejo pirmo gadu, un astoņas turpinātāju grupas. Nesen sāku saprast, ka pašas radītā sistēma varbūt pat ir nedaudz par sarežģītu. Katram no vecākiem izsniegts milzīgs grafiks, kurā 14 dažādām grupām sarakstīti nodarbību laiki un konkrētai dejai nepieciešamie tērpi. Šajās dienās man nepārtraukti zvana vecāki, jo netrūkst tādu, kas šajā shēmā orientējušies nepareizi. Nācās rakstīt vēl vienu kopīgo vēstuli un skaidrot vecākiem, kas ir iesācēji un kas – turpinātāji, jo turpinātājiem koncertā paredzētas vairākas dejas.– Cik ilgi var būt turpinātājs?Kamēr vien grib turpināt. «Beneficei» šis ir trīspadsmitais gads, un ir trīs meitenes, kuras vēl joprojām dejo, – Liene Pierhuroviča, Anna Pierhuroviča un Elīna Umbraško. No februāra Anna būs «Benefices» skolotāja, savukārt Elīna un Liene ir sertificētas juristes ar maģistra grādu, bet abas turpina dejot, turklāt uz mēģinājumiem trīs reizes nedēļā braukā no Rīgas, kur pašreiz dzīvo un strādā. Tieši viņas visbiežāk sapulcēs skaidro vecākiem, kāpēc «Beneficē» ir tieši tādi, nevis citādi noteikumi.– Vai bieži nākas ar vecākiem veikt «izskaidrošanas darbu»?Esmu ievērojusi, ka tieši beidzamajos trīs četros gados vecāki kļuvuši prasīgāki. Varbūt arī tāpēc, ka es kā kolektīva vadītāja esmu kļuvusi prasīgāka pret bērniem. Rezultātu jau nodrošina visi kopīgi, arī vecāki. Ir vecāki, kas atzīst, ka gandrīz 50 procentu no viņu ikdienas (ārpus darba, protams) aizņem «Benefice».Un vecāki to dara labprāt – viņi grib piedalīties gan tērpu šūšanā, gan grafiku sastādīšanā, gan braukt līdzi uz koncertiem. Var pat teikt, daļa ir saslimuši ar «Benefici».– Tās varbūt ir vecāku nerealizētas jaunības ambīcijas. Bet vai «saslimst» arī bērni?Mums bija anonīma dalībnieku anketēšana, kur bija tādas atbildes kā «pirms tam bija pavisam cita dzīve, tagad nemaz nevaru iedomāties, kāds būtu mans mūžs bez «Benefices»».Lai gan režīms ir stingrs un dejotāji zina – ja neieradīšos uz kārtējo nodarbību, droši vien nevarēšu piedalīties koncertā, kam gatavojamies, jo pat tīri fiziski nevarēšu izdarīt to, ko citi. Lielākoties ir pat tā – ja bērns ir saslimis un nevar lāgā nostāvēt uz kājām, viņš vienalga sēž mēģinājumu zālē un kaut ar acīm seko līdzi notiekošajam. Protams, gulošie slimnieki jau nu gan paliek mājās. Mūsu juristes Liene un Elīna uzskata, ka tieši «Benefices» režīms palīdzējis viņām sakārtot savu dzīvi tā, lai izveidotos par tām personībām, kas pašlaik.– Minēji vārdu «rezultāts». Kāds tad ir tas rezultāts, pēc kā tiecas «Benefice»?Savs rezultāts un mērķis ir man un savs katram dejotājam, ko viņš vēlas panākt, un lielākoties tas arī tiek sasniegts. Šobrīd mūsu galvenā prioritāte ir maksimāli labi sagatavoties sestdienas koncertam «Ledus nedarbi». Tas ir kā atskaites punkts vecākiem un faniem – ceru, ka tādi ir.Ar katru gadu mūsu ir arvien vairāk (tagad – 250), un man kā skolotājai ir liels izaicinājums, lai noslēguma dejā katrs varētu būt uz skatuves un kaut vai ar rociņu pavicināt. Visi jau grib dejot pirmajā rindā, bet tur nu ir tik vietu, cik ir. Tas, starp citu, ir vesels stāsts, kā dejotājs no, piemēram, devītās rindas, pamazām virzās uz piekto, trešo un tā uz priekšu… Savukārt bērniem, kas dejo jau vairākus gadus un ir, piemēram, Latvijas čempioni, mērķis varētu būt kaut vai parādīt labāku špagatu. Tāpat, ja reiz esi uzvarējis konkursā, otrais diez vai vairs gribēsi būt.– Koncerti un panākumi konkursos nav iespējami bez darba mēģinājumos. Dzirdēts, ka vecajā pastā neesat iekārtojušies uz palikšanu.Tas nu ir pilnīgi skaidrs, ka līdz 31. maijam mums šīs telpas jāatstāj. Pagrabs, kuru mums piedāvāja 1. ģimnāzijā, galīgi neder dejošanai. Tā nav Andersones kaprīze, kā dažs var būt iedomājas, jo tur pat nevar kārtīgi palekties – griesti par zemiem, arī gaisa pamaz. Esam izdomājuši vienu variantu, bet, kamēr viss nav pilnīgi izdomāts un saskaņots, negribas klāstīt «pa tukšo».
