Viena no alternatīvām rehabilitācijas un resocializācijas procesā ir kristīgie palīdzības centri, kādi atrodas arī Jelgavas pievārtē, Glūdā un Pēterniekos.
«Kad pagājušā gada vasarā iegādājāmies šo īpašumu, tas bija pilnībā aizaudzis un nolaists,» aicinot savā saimniecībā Jelgavas pievārtē Platones pagastā, teic biedrības «Resocializācijas centrs «Lediņi»» vadītājs Dāvids Sīlis. Lai gan darba joprojām daudz, ar brīvprātīgo palīdzību kādreizējās muižas kalpu māja, kuras guļbaļķu sienās vīd 1879. gads, un apkārtne pārvērtusies līdz nepazīšanai. Iztīrīts plašs pagalms, kurā ierīkota atpūtas vieta, top pirtiņa, dārzs, bet senajā mājā – vēl divas istabiņas. Patlaban aktīvie darbi gan aprimuši, jo jāgatavojas ziemai, bet pavasarī tie sāksies ar jaunu sparu, lai resocializācijas centrs jeb tā saucamā pusceļa māja, uzņemot līdz pieciem bijušajiem ieslodzītajiem, varētu darboties ar pilnu jaudu.
Viss sākās ar vienkāršu sarunu
«Pirms septiņiem gadiem pats esmu bijis rehabilitācijas centrā, kad arī sapratu, ka ar to būs saistīta mana turpmākā dzīve. Turklāt pēdējos piecus gadus kā brīvprātīgais kalpoju Latvijas cietumos. Galvenokārt tas izpaužas kā došanās uz īsajām tikšanās reizēm, lai vienkārši parunātos ar ieslodzītajiem. Lielākajai daļai ir gari termiņi vai pat mūža ieslodzījums un neviena, ar ko kontaktēties ārpusē. Viens atzina, ka šī bijusi pirmā īsā tikšanās 19 gadu laikā, citam – vairāk nekā 12 gados. Cilvēki ir dažādi, bet saruna, kad izstāstīt, kas uz sirds, vajadzīga katram. Mūža ieslodzītajiem patlaban atļauti «skaipa» zvani, bet problēma tāda, ka nav kam zvanīt. Man dažreiz ir grūti sestdienās, svētdienās ar pieciem sešiem norunāt,» Dāvids atklāj, kā notikusi saskaršanās ar «pasauli aiz restēm».
Taču ideja par praktisku palīdzību «dzīvē pēc», izveidojot bijušajiem ieslodzītajiem resocializācijas centru, nākusi diezgan pēkšņi. Cietumā Dāvids iepazinis puisi, kurš tur arī bija izgājis kristīgo programmu «Ceļš pretī brīvībai». Viņš ieslodzījumā bija pavadījis 13 gadu un grasījās nākt ārā. Taču puisim nebija, kur doties, jo pirms tam viņš dzīvojis praktiski uz ielas. «Ielaidām viņu savā ģimenē, taču tas nebija ērti ne mums, ne puisim, jo tās viņam bija pārāk krasas pārmaiņas. Tā vienu vakaru pētīju sludinājumus un atradu šo īpašumu,» ceļa sākumu uz «pusceļa mājām» atceras D.Sīlis.
Strādā saimniecībā un paši gatavo ēst
To, kā atnāca līdzekļi un palīdzība idejas īstenošanai, Dāvids sauc par Dieva brīnumu. Taču ļoti daudz nācās rosīties arī pašiem. Pirmkārt, lai saprastu, kā šādu palīdzības centru legalizēt. Lieti noderējuši dažādi semināri, ko sabiedriskām organizācijām rīko arī Tieslietu ministrija, biedrības «jumta» organizācijas «Teen Challenge Latvija» lielais atbalsts, kā arī Resocializācijas un integrācijas asociācijas padoms.
Patlaban resocializācijas centrs «Lediņi» ticis līdz tam, ka mājās Dāvida uzraudzībā saimnieko viens bijušais ieslodzītais, kurš parakstījies par dzīvesvietas nemainīšanu. Bijuši arī citi, bet nav izturējuši iekšējās kārtības noteikumus. «Puišiem ir daudz jāstrādā saimniecībā, kā arī no mūsu sagādātajiem produktiem jāgatavo sev ēst – nevis «cūkēdienu», bet saskaņā ar recepti. Dažam tā ir īsta «Ķīnas ābece». Reiz pašiem bija jāvāra ievārījums. Divi paziņoja, ka tā ir paverdzināšana, un no centra aizgāja,» min vadītājs, piebilstot, ka mājas iemītniekiem ir ierobežots internets un telefona zvani, kā arī saskaņā ar parakstīto līgumu seifā tiek ielikti personīgie dokumenti. Tas notiek, lai pēc iespējas norobežotu bijušo ieslodzīto saskarsmi ar veco dzīvi, iemācītu un nostabilizētu jauno. Taču šis ir ceļš «cauri ērkšķiem uz zvaigznēm».
Nāk, jo jūtas iedzīti stūrī
To ļoti labi apzinās arī biedrības «JK nams» palīdzības centra «Labāka dzīve» vadītājs Oļegs Ļebedinecs – jau septiņus gadus saimniecībā Glūdas pagasta Penkaiņos rehabilitācijas programmā tiek uzņemti atkarīgie no alkohola un narkotiskām vielām (kādi bijuši arī paši programmas vadītāji).
«Mēs balstāmies uz kristīgām vērtībām. Tas arī ir pirmais, ko pasakām saviem klientiem, ka te nevarēs melot, zagt un lamāties. Izrunājam, ka mums ir sava stingra kārtība un noteikumi. Teritorijā arī nav nekādu kārdinājumu – alkohola, cigarešu vai narkotiku. Neuzspiežam, bet daudz runājam par kristīgo ticību, pie mums regulāri brauc dažādi kalpotāji, notiek dievkalpojumi. Mums ir arī darba terapija, jo saimniekojam piecu hektāru lielā saimniecībā. Ir dārzs, arī cūkas, gotiņa, vistas, zosis, truši. Paši gatavojam ziemai malku. Reizēm braucam piepelnīties kādos citos darbos,» centra rosīgo ikdienu ieskicē tā vadītājs.
Tomēr dzīvesveidu mainīt nav viegli. Ja nepiemīt simtprocentīga vēlēšanās, var arī neizdoties, atzīst Oļegs, piebilstot, ka septiņu gadu laikā kvalitatīvi izdevies palīdzēt aptuveni simts atkarīgajiem, bet daudz vairāk bijis to, kas nav izturējuši cīņu ar sevi. «Saprotam, ka cilvēki nāk pie mums nevis, lai mainītu dzīvi, bet tāpēc, ka viņi ir iespiesti stūrī – nav, kur dzīvot, ko ēst, ir auksts, parādi, seko policija, probācija. Daži iedomājas, ka, izejot pie mums rehabilitāciju, varēs saņemt nosacītu sodu. Shēmas ir dažādas. Mēs visi, kas bijuši uz ielas un atkarībās, to ļoti labi zinām. Tāpēc necīnāmies, bet, kad cilvēks atnāk, saprotam, ka viņu atvedusi nepieciešamība, un šajā brīdī sākam ietekmēt, lai tomēr viņā formētos kristīgās vērtības,» realitāti, kas teju visiem atkarīgajiem risinās starp dzīvību un nāvi, apzinās O.Ļebedinecs.
Arī šajā centrā par klientu uzturēšanos netiek prasīta samaksa – biedrība pārtiek no pašu darba un ziedojumiem. «Radinieki iesaistās minimāli. Lielākajai daļai arī nav, ko maksāt, bet daudzi vienkārši negrib. Mūsu centrs jau arī ir pēdējais – pirms tam radinieki saviem dēliem un meitām mēģinājuši psihologus, narkologus, dārgas rehabilitācijas programmas. Ja nekas nepalīdz, atliekam mēs, un tad jau radinieki vairs nav gatavi maksāt. Netic vai vienkārši grib tikt no viņiem vaļā,» bedres dziļumu raksturo Oļegs, būdams pilnīgi pārliecināts, ka no tās ir iespējams izrāpties. Patlaban to cenšas paveikt 15 Penkaiņos mītošie vīri un viena sieva, kas ieradusies no Igaunijas.
Attīsta sociālo uzņēmējdarbību
Līdzīga pieredze ir arī kristīgā palīdzības centra «Betlēmes žēlsirdības māja» filiālei Pēterniekos, kas darbojas nodibinājuma «Nova Vita» paspārnē.
«Mums ir lauku māja, kurā varam uzņemt deviņus vīriešus un vienu divas sievietes – galvenokārt tos, kuri cieš no alkohola un narkotisko vielu atkarības. Programma ir starpkonfesionāla un starptautiska, kas līdzīgi darbojas arī, piemēram, Lietuvā un Ukrainā. Atšķirībā no citiem līdzīgiem centriem savā darbā iesaistām psihologus. Tāpat izmantojam Minesotas 12 soļu programmu, mums ir sava saimniecība – dārzs, kaziņas, vistas, truši. Pēterniekos notiek rehabilitācijas pirmā fāze, kad cilvēks parāda, vai viņš vēlas mainīt savu dzīvi vai ne,» stāsta centra pārstāvis Andrejs Kļukovskis. Viņš min, ka nodibinājums iesaistījies arī ES struktūrfondu līdzekļu apgūšanas projektos un tiecas darboties sociālās uzņēmējdarbības virzienā. Tas varētu būt viens no veidiem, kā šādiem palīdzības centriem, kas galvenokārt pārtiek no pašu darba un ziedojumiem, attīstīties.
Viedokļi
Cenšas problēmas risināt pa vecam
Aleksandrs Udodovs, nevalstiskās organizācijas «Ezer» pārstāvis
Jau septiņus gadus mūsu organizācija, kas Latvijā reģistrēta 2006. gadā, cietumos piedāvā pašu izveidotu un Ieslodzījuma lietu pārvaldē apstiprinātu pilnībā uz kristīgiem principiem balstītu starpkonfesionālu divu gadu programmu «Ceļš pretī brīvībai». Esam pārliecināti, ka šiem cilvēkiem ir iespējams palīdzēt sākt jaunu dzīvi. Tikai ar vienu nosacījumu – ja viņš pats to vēlas! Labā ziņa, ka vēlēšanās var atnākt arī pašā procesā. Patlaban darbojamies Jelgavas un Rīgas centrālcietumā. Programmā var piedalīties visi, kuri vēlas, par katru mācību gadu saņemot diplomu. Tas var būt arī kā ķeksītis, kas dod lielāku cerību pirmstermiņa atbrīvošanai. Sākumā lielākais vairums nāk vienkārši paskatīties, pastrīdēties, paspriest, kas tie par cilvēkiem un kas viņiem sakāms. Taču, kad sākas apmācība, daudziem patiesi rodas vēlēšanās saņemt palīdzību un nostāties uz labošanas ceļa. Taču jautājums, kas notiek tālāk, ir ļoti sarežģīts. Redzam, ka cietumā cilvēki mainās ne tikai vārdos, bet arī darbos. Tomēr daudzi, īpaši tie, kas ieslodzījumā pavadījuši ilgāku laiku, it nemaz nav piemēroti dzīvei sabiedrībā. Viņiem trūkst paraduma risināt problēmas jaunā veidā. Iepriekš nemitīgi kāds bija lēmis viņu vietā, bet nu atbildība jāuzņemas pašiem. Pastāv tendence, ka, sastopoties ar grūtībām, viņi cenšas risināt lietas pa vecam – piedzerties, «sadurties», apzagties. Tāpēc šādi palīdzības centri ir ļoti nepieciešami.
Sadarbība pozitīvā gaismā
Silvija Zīberte, Glūdas pagasta pārvaldes vadītāja
Palīdzības centru Penkaiņos esam iepazinuši tikai no pozitīvās puses. Piemēram, pirms pāris gadiem vīri aktīvi piedalījās Mūzikas un mākslas skolas rekonstrukcijas darbos, kā arī mūsu kopējās talkās. Zinu, ka vairākiem noteikta probācija, un viņi šīs stundas atstrādā tuvējā Zemgales ciemā. Nav bijušas problēmas ar sabiedrisko kārtību, jo centrā ir stingri noteikumi. Esam to iepazinuši klātienē, kur tikām uzaicināti uz pusdienām. Cik iespējams, esam arī palīdzējuši, piemēram, sagādāt kādas mēbeles.
Apsveicama iniciatīva
Jānis Klūga, Valsts probācijas dienesta Uzraudzības nodaļas vadītājs
Ar resocializācijas centru «Lediņi» pagaidām cieša sadarbība nav izveidojusies, jo tas atvērts salīdzinoši nesen. Turklāt mūsu redzeslokā ir tikai no ieslodzījuma vietām pirms termiņa atbrīvotās personas. Daļa no viņiem nonāk šādos centros, par ko arī saskaņā ar noteikumiem pārliecināmies klātienē. Dienests atbalsta šādu sabiedrības līdzdalību un cer uz vēl ciešāku sadarbību. Tāpēc aicinām centru pārstāvjus iepazīties ar probācijas dienesta darbu un iepazīstināt vairāk ar sevi. Kaut vai tāpēc, lai kārtība, kādu noteicis probācijas dienests, nebūtu pretrunā ar resocializācijas centru kārtību.
