Politiķa karjera šķiet aizraujoša daudziem jauniešiem, bet domājot par to, «kā būtu, ja būtu», mēs nepaskatāmies uz mūsu «sapņu» profesiju no dažādiem aspektiem.
Politiķa karjera šķiet aizraujoša daudziem jauniešiem, bet domājot par to, “kā būtu, ja būtu”, mēs nepaskatāmies uz mūsu “sapņu” profesiju no dažādiem aspektiem.
Par to, kādi ir šābrīža jaunie politiķi, kādām īpašībām jāpiemīt cilvēkam, kas vēlas iegūt varu, kādēļ jaunieši izvēlas tieši politiķa karjeru, stāsta Latvijas Lauksaimniecības universitātes Sociālo zinātņu fakultātes dekāns, pasniedzējs un politiķis Jānis Ābele.
Universitātē pasniedzu vairākus ar politiku saistītus priekšmetus un esmu novērojis, ka no studentiem nākotnē varētu veidoties daudzi nopietni politiķi. Man gan gribētos, lai jaunieši vairāk iesaistītos politikā. Tas ir jādara jau no jaunības. Politika ir attiecību regulācija sabiedrībā starp dažādām grupām, un kurš to labāk izdarīs, būs labāks politiķis. Tas ir menedžera darbs. Agrāk to nemācīja, tagad māca, un tas jāmācās jau no skolas gadiem. Pirmie menedžeri rodas klasē – klases vecākie, organizatori, tālāk seko augstskola un studentu pašpārvalde utt. Neviens jau nemāca, kā kļūt par ministru.
Sabiedrības pāraudzināšana ir paaudžu jautājums
Politika pati par sevi nav ne tīra, ne netīra. Tādēļ nevar teikt, ka tajā nevajag iesaistīties, jo “tā nav tīra lieta”. Politiku amorālu padara daži cilvēki, kas mēģina no tās iedzīvoties. Mēs esam pieraduši, ka kļūdīties nedrīkst. Patiesība ir tāda: ja cilvēks dara, viņš kļūdās, un tas ir cilvēcīgi. Nevajag to jaukt ar amorālu darbību.
Politika ir veids, kā tikt pie varas. Jaunatnei piemīt maksimālisms. Politika ir veids, kā mēģināt kaut ko mainīt. Tikai nevajadzētu savā maksimālismā pārrēķināties – tas nenotiek uzreiz! Sabiedrības pāraudzināšana ir paaudžu jautājums.
Jāatzīst, ka jaunieši tāpat kā pārējie tic dažādiem “zelta kalniem”. Politikas nepareiza izpratne dārgi maksāja, piemēram, “Jaunā laika” atbalstītājiem. Daudzi pārmetušies pie citas partijas piekritējiem. Partija jāizvēlas nevis pēc līderiem, bet gan pēc ideoloģijas. Diemžēl vēl tā nenotiek.
Ētiskā politiskā jaunatne vēl tikai aug
Pašlaik vēl politikā ir daudz veco “buku”. Padomju laikos viņi nevarēja izvērsties, viņiem nebija ietekmes, savukārt tagad ir. Totalitārai sabiedrībai seko haoss, jo visi, kas klusēja, tikuši pie runāšanas. Jaunā politiķu paaudze galvenokārt ir karjeristi. Viņi ir gatavi iet pāri līķiem, lai tikai panāktu savu. Tādiem politiķiem nav nākotnes, viņi ātri “norietēs”. Tiklīdz viņi savā partijā nesagaidīs plānoto, pāries savu labumu meklēt citur. Tā arī rodas partiju “staigātāji”. Ētiskā jaunatne vēl aug – tā tikai nāks. Politiķa vecums ir 40 gadu, un līdz tam ir jāizaug. Jo lēnāk virzīsies, jo tālāk tiks. Savs ceļš jāizvēlas: spēji uzlēkt un ātri norietēt, vai lēnām un pacietīgi iet uz savu mērķi un uzziedēt pēc ilgāka laika. Katram jāizsver, kas būtu labāk – dzīvot skaisti, bet īsi vai dzīvot godīgi, naktīs mierīgi gulēt, sajust prieku par padarīto un kļūt par sabiedrībā noderīgu un pazīstamu cilvēku. Ļoti labs otrā variantā piemērs ir akadēmiķis Jānis Stradiņš.
