Kam nav iznācis ilgstoši meklēt darbu, tas varbūt pasmaidīs vai arī teiks, ka tas nevar būt, bet tā ir mana pieredze, sāpe divu gadu garumā.
Kam nav iznācis ilgstoši meklēt darbu, tas varbūt pasmaidīs vai arī teiks, ka tas nevar būt, bet tā ir mana pieredze, sāpe divu gadu garumā. To pavada ticība, cerība, vilšanās, cīņa par izdzīvošanu, asaras un nezūdošs optimisms.
Šī cīņa sākās ar sludinājumu: «Sieviete (33), strādāt griboša un varoša, spējīga pārkvalificēties, ziedosies darbam, ar daudzām Dieva dāvanām, optimiste, precīza, meklē radošu darbu birojā, ir pieredze.»
Rezultāts – 24 intīmpakalpojumu piedāvājumi un neviena nopietna darba piedāvājuma. Normāli? Protams, zvanītājiem, bet ne man.
Mainu tekstu, rakstu atkal. Rezultāts – par vecu, nav vajadzīgās izglītības, nepietiekamas svešvalodu zināšanas, nav autovadītājas apliecības.
Mainu taktiku un izmantoju internetu. Rezultāts? Par vecu, nepietiekama izglītība utt. Atkal mainu taktiku, mācos, saņemu diplomu. Rezultāts? Atkal tas pats. Kaut ņem striķi un ej uz upi nošauties.
Ja sāc strādāt pie darba devēja bez darba līguma, tad sākas manipulācijas. Parādi tikai, ko proti, un tevi izspiedīs kā citronu.
Ja iesi prom, tad algu nesaņemsi. Tā ir mana – darbaholiķa – pieredze. Bet seksuālā uzmākšanās man maksāja salauztu roku.
Ir izmēģināti visi darba meklēšanas veidi. Rezultāts? Nulle. Pareizāk – vienīgi zaudējumi. Pusotra gada laikā pusotra simta atteikumu! Un ar katru bija jārunā kā ar pirmo un vienīgo! Normāli? Protams, atkal visiem, bet ne man. Smaidīt? Protams! Raudāt? Nedrīkst! Teiksiet, lai vēl pagaidu? Cik ilgi? Ja jādzīvo šodien. Neesmu ne veca, ne neglīta, ne stulba, ne slinka. Šodien lūgt pabalstus un žēlastības dāvanas ir kļuvis par normu, bet ne man. Cerība satikt godīgu darba devēju nav vēl zudusi. Naivi? Nebūt ne! Cerība mirst pēdējā. Katru rītu tā ir jauna.
***
Redakcijas piebilde. Vēlētos uzzināt, kā citiem mūsu lasītājiem ir vai nav izdevies atrast darbu, kāda ir viņu pieredze.
