Pirms otrā gadu tūkstoša aiziešanas vairākās pasaules valstīs notikušas parlamenta vai prezidenta vēlēšanas, daudzas veic pēdējās ārpolitiskās iestrādes, taču galvenā nākamās tūkstošgades problēma būs saistīta ar apkārtējās vides piesārņošanu.
Pirms otrā gadu tūkstoša aiziešanas vairākās pasaules valstīs notikušas parlamenta vai prezidenta vēlēšanas, daudzas veic pēdējās ārpolitiskās iestrādes jaunajam gadu simtenim, taču galvenā nākamās tūkstošgades problēma, kas vistiešāk skars ikvienu Zemes iedzīvotāju neatkarīgi no rases vai mītnes zemes, būs saistīta ar apkārtējās vides piesārņošanu, meklējot atrisinājumus problēmām ar tīru ūdeni, gaisu, zemi un dabas resursu izsīkumu.
Kā atzīmējuši daudzi zinātnieki – vēl nekad tik īsā laikā uz Zemes nav notikušas tik iznīcinošas pārmaiņas un nekad cilvēki tik lielos apmēros nelielā laika posmā nav izsmēluši dabas bagātības. Daudzo dzīvnieku un augu sugu izmiršanu veicina gan piesārņotā vide, gan arī dabiskās dzīves telpas sašaurināšanās, ko savukārt izraisa mežu izciršana un cilvēka iespiešanās floras un faunas teritorijās. Vācu «zaļie» uzsvēruši, ka par piesārņojumiem ir atbildīga viena piektdaļa Zemes iedzīvotāju – tieši tik daudz, cik mīt attīstītās rūpnieciskās lielvalstīs.
Pasaules klimats mainās, pasaules ūdeņi ir piesārņoti, un meži tiek izcirsti gigantiskos apmēros. ar šādu mantojumu Zemeslodes cilvēks ieies mākslīgi radītā jaunajā gadu tūkstotī, kas tam jau vistuvākajā nākotnē uzliks pienākumu domāt par fizisku izdzīvošanu, ja netiks mainīta attieksme pret apkārtējo vidi. Tomēr pagaidām pasaules valstu valdības ne pārāk nodarbojas ar vides jautājumiem, drīzāk izrāda savu lojalitāti pret tiem.
Arī Latvijā ik pa laikam «pabāž galvu» jauna HES jautājums, lai gan dabai nodarīto postu demonstrē jau pašreizējās. Kaut gan vide tiek piesārņota, jēdziens «lētāk» pamatīgi noenkurojas patērētāja apziņā, bet nākamie gadu desmiti neapšaubāmi savilks bilanci, noliekot negausīgos radības kroņus lāpīt pašu sasistās siles.
Pēdējās gadu simteņa dienas aiziet, pieliekot punktu kādai Eiropas valstu vēstures lapai – koloniāliem īpašumiem Ķīnā un vienam no pēdējiem Āzijā kopumā. Pagājušajā nedēļā Portugāle šķīrās no Makao, nododot varas zizli aplaimotās Ķīnas rokās. Pirms divarpus gadiem, kad citu koloniālu īpašumu Honkongu piemeklēja līdzīgs liktenis, daudzu rietumnieku prātus nodarbināja viena vienīga doma – redzēt britu impērijas bijušo daļu, līdz
to nav «apsēduši sarkanie». 1996. un 1997. gadā viesnīcu rocība plauka un zēla. Makao atdošana noritēja daudz klusāk un mierīgāk nekā šķiršanās no Honkongas 1997. gadā, kad visas pasaules laikrakstu slejas «pārstaigāja» Lielbritānijas kroņprinča Čārlza sapīkusī seja vēsturiskās ceremonijas laikā. Portugālijas kolonija Makao nekad īsti nav spējusi attīstīt Honkongai līdzīgu ekonomisku brīnumu, bet vairāk eksistējusi kā izklaides mašinērija tās pievārtē. Turklāt portugāļu vadība paguva sakompromitēties iezemiešu acīs ar savu korumpētību un ekonomisko neapsviedību. «Sarkano» ķīniešu draudošā cenzūra vietējiem iedzīvotājiem arī nav bieds, jo pašregulējošā cenzūra Makao jau pastāv. Pagaidām Makao iedzīvotājiem ir cerības uz brīvību, jo lielā tēvzeme Ķīna tai ir apsolījusi autonomiju, tādu pašu kā Honkongai. Abas bijušās kolonijas pašlaik ieslīgušas stagnācijas periodā, vēl aizvien pārdzīvojot Āzijas lielās finansiālās krīzes sekas un neredzot arī nākotnē straujas pozitīvas pārmaiņas. Jāatzīmē gan, ka Honkongai un Makao, mītot līdzās nabadzīgajām un bezcerīgajām valstīm, pamata gausties būtu visai maz, jo ienākumi uz vienu cilvēku abās kolonijās pēc Japānas ir paši lielākie Āzijā. Tomēr, raugoties no nākotnes perspektīvu viedokļa, kādas tās varētu pavērties abām jaunatgūtajām kolonijām, jāsecina, ka ne Honkonga, ne arī Makao nevarēs rēķināties ar lielām Rietumvalstu investīcijām, jo tās lielākoties aizplūdīs uz pašu Ķīnu. Lielā mūra valsts otrās tūkstošgades priekšvakarā kosmosā laiž taikonautus un kārīgi raugās uz Taivānas pusi. Dzians Dzemiņs Makao atgūšanas runā atzīmēja, ka, turpinot «viena valsts – divas sistēmas» politiku, nākamais solis pēc koloniju pievienošanas Ķīnai būtu Taivānas iesaistīšana kopējā autonomiju saimē. Jādomā, ka gan jau Ķīnai ir kāds piecgades vai desmitgades plāns par to. Bet tas jau paliks uz nākamo gadu tūkstoti.
XX gadsimts netika galā ar Āfrikas postu un nedienām. Tā ir asiņainākais kontinents, kas iemieso vardarbību, badu un bezcerību tuvākajā laikā vismaz daļēji nonākt pie realizējamiem miera plāniem. Angola, Somālija, Sudāna, Eritreja, Etiopija, Burundi, Kongo, Ruanda, Sjerraleone – visas šīs valstis gadiem ir novājinātas iekšējos un savstarpējos bruņotos konfliktos. Saistībā ar šiem nebeidzamajiem kariem, kuros tiek iznīcināti tūkstošiem mierīgo iedzīvotāju, vairāki pagaidām neatbildami jautājumi radušies attiecībā uz ANO lomu pasaules krīžu noregulēšanā. Pagaidām Kofi Annans spēj tikai atvainoties Ruandā dzīvojošajai tutsi tautai par to, ka ANO nekādi nerīkojās, lai gan zināja par masu slepkavībām 1994. gadā. Kāda būs ANO loma nākamajā gadsimtā, jo pašreizējās iespējas tā ir izsmēlusi? Šis jautājums izskan aizvien biežāk, sevišķi pēc notikumiem Kosovā un Austrumtimorā, kur šī starptautiskā organizācija lielā mērā pierādīja savu bezspēcību.
Cits bēdīgi slavens pasaules reģions savu problēmu risinājumus jau ievadījis jaunajā gadu simtenī. Tuvo Austrumu miera process pamazām, bet cerīgi tuvojas attiecību stabilizācijai starp Izraēlu un Sīriju, kaut gan diezin vai var cerēt, ka tuvākajos gados tiks parakstīts miera līgums. Decembra tikšanās reizē starp abu valstu politiskajiem līderiem tika noteikta dominante – Izraēlas armijas aiziešana no Golanas augstienes. 2000. gada janvārī šo jautājumu valstu vadoņi apspriedīs Vašingtonā.
Jaunais gadu tūkstotis sāksies ar tām pašām vecajām likstām, ko atstāsim iepriekšējā. Klāt nāks vienīgi apziņa, ka nākamā gadu tūkstoša (gadsimteņa) laikā vismaz daļa no tām tiks atrisināta.
