Gribam mēs to vai ne, mūslaiku Latvijas kultūras kopaina nav iedomājama bez kultūras namiem, kas dod pajumti tautas mākslas kolektīviem un vienlaikus ir slogs uz pašvaldības kakla.
Gribam mēs to vai ne, mūslaiku Latvijas kultūras kopaina nav iedomājama bez kultūras namiem, kas dod pajumti tautas mākslas kolektīviem un vienlaikus ir slogs uz pašvaldības kakla. Lai arī sabiedrībā kultūras namu eksistences vērtējums nav viennozīmīgs, reti kurš šaubās, ka kultūras namiem jāmainās laikiem līdzi, pārņemot laikmetīgas saimniekošanas un kultūrmenedžmenta pieredzi. Vai turpmāk kultūras nami pārtaps par pašvaldību uzņēmumiem vai akciju sabiedrībām? Un kas šīs pārmaiņas noteiks?
Ieskats starptautiskajā seminārā «Kultūras nami laikmetu griežos»
No 11. līdz 13. februārim Jelgavas pilsētas kultūras nams ar Kultūrkapitāla fonda un Jelgavas un Tukuma pašvaldības atbalstu sadarbībā ar Tukuma pilsētas kultūras namu organizēja semināru «Kultūras nami laikmetu griežos». Uz to bija aicināti Zemgales novada kultūras namu darbinieki un māksliniecisko kolektīvu vadītāji, lai ar Kultūras ministrijas, Latvijas Zinātņu akadēmijas Ekonomikas institūta, Emiļa Melngaiļa Tautas mākslas centra un Kultūras akadēmijas lektoriem, Lietuvas Kultūras ministrijas un Kultūras centra direktoru asociācijas pārstāvjiem dalītos pieredzē, kā tirgus ekonomikas apstākļos nodrošināt kultūras namu pilnvērtīgu darbību un veidot mūsdienīgu klubu iestāžu tēlu.
Kultūras namu
pastāvēšana nav nejaušība
Visbiežāk priekšstats par kultūras namiem tiek saistīts ar izpratni par tautas mākslas norisēm.
E.Melngaiļa Tautas mākslas centra direktors Jānis Kurpnieks uzskata, ka «tautas māksla ir tautas tradīcijas un jaunrades izpausme mākslas specifiskās formās. Visām tautas mākslas nozarēm ir profesionāla virsotne, tās var pāraugt «lielās mākslas» kategorijās.»
Tautas mākslā nozīmīgākais ir radošais process un jebkura mākslinieka izpausme visplašākajos tautas slāņos.
Kultūras nams piedāvā atbilstošas telpas tautas deju kolektīviem, vokālajiem ansambļiem, koriem, folkloras un etnogrāfiskajiem ansambļiem, pūtēju orķestriem, lietišķās mākslas studijām, amatieru teātriem, tautas mūzikas ansambļiem un citiem kolektīviem.
Kultūras nami ir gandrīz vienīgā vieta, kur tradicionālās kultūras procesi saņem valsts un pašvaldības palīdzību. 95 procenti tautas mākslas kolektīvu darbojas tautas kultūras namos. Kultūras ministrijas Reģionālās attīstības departamenta direktore Anna Jansone pieļauj, ka tradicionālās kultūras pastāvēšana kopumā būs atkarīga no tā, kā tiks atrisinātas kultūras namu finansēšanas problēmas.
Latvijas Zinātņu akadēmijas Ekonomikas institūta direktore Raita Karnīte: «Kultūras namu unikālo nozīmi nosaka tas, ka tie nav atsevišķas, nejaušas kultūras iestādes, bet apzināti veidots, samērā vienmērīgi izvietots daudzfunkcionālu kultūras iestāžu tīkls, kas aptver visu valsti un kuru uzrauga, novēro un vada valstiskas institūcijas.»
Turklāt tie veicina saimniecisko aktivitāti novada un līdz ar to arī valsts mērogā.
Ērts, bet dārgs mehānisms
Saskaņā ar Ekonomikas institūta aprēķiniem valsts un pašvaldības piešķirtie līdzekļi ir apmēram puse no kultūras namiem nepieciešamā finansējuma. Turpretim ieņēmumi no maksas pakalpojumu sniegšanas veido tikai 12 procentu no kopējiem ieņēmumiem. Turklāt maksas pakalpojumu apmeklētība kultūras namos ir ievērojami zemāka. Kultūras namiem ir grūti iegūt līdzekļus no maksas pakalpojumiem gan vispārējās zemās pirktspējas dēļ, gan tādēļ, ka privātuzņēmējus, kuriem tirgus konkurences apstākļos pašiem bieži vien grūti «noturēties virs ūdens», maz interesē kultūras namu, dažkārt arī vispār kultūras liktenis. Sabiedrības, jo īpaši uzņēmēju, apziņā saglabājies priekšstats par kultūras namu kā par padomju laiku palieku. Šīm iestādēm ir grūti mainīt savu darbības veidu, jo tām nav «sēklas naudas» jaunu, mūsdienīgāku projektu uzsākšanai. Pagaidām velti cerēt arī uz starptautisku fondu palīdzību, jo šie līdzekļi galvenokārt tiek piesaistīti nacionāla mēroga projektiem, īpaši profesionālās mākslas jomās. Līdzekļu trūkuma dēļ laikā no 1990. līdz 1998. gadam kultūras namu skaits ir samazinājies par 259 vienībām.
R.Karnīte secina: «Pašreizējais kultūras namu tīkls ir ērts, bet dārgs valsts kultūrpolitikas īstenošanas mehānisms. Tas rada pretrunu kultūras namu nozīmības novērtēšanā. No vienas puses, kultūrpolitikas funkcijas būtu jānosaka jebkuram uzņēmumam, kas nodarbojas ar kultūras darbību, spēj pildīt valsts pasūtījumu pietiekamā apjomā un kvalitātē. No otras puses, kultūras namiem valstisko kultūrpolitikas funkciju izpilde ir galvenais uzdevums.»
Glavenais – cīņa par klientu
Kultūras namu pastāvēšana vairs nav pašsaprotama. Šo kultūras iestāžu spēja uzņemties valsts uzticētos pienākumus kultūrpolitikas īstenošanā, kā arī labklājība un finansējums ir atkarīgs no to konkurētspējas. Ieviešot jaunus principus kultūras finansēšanā, mākslinieciskie kolektīvi varētu piesaistīt līdzekļus, darbojoties nesaistīti ar kultūras namiem, piedaloties projektu finansēšanas konkursos.
R.Karnīte: «Kopēja jauno kultūras finansēšanas veidu iezīme ir tirgus principu dominante, kuras izpausme ir pastiprināta interese par finansēšanas mērķi un gala rezultātu, sevišķi, ja finansētājs (sponsors) ir privāts. Līdzekļu izlietojumam ir jābūt konkrētam gan finansējamā pasākuma, gan finansējuma saņēmēja ziņā.»
Ekonomikas institūta direktore atzīst, ka kultūras nami nav piemēroti privāto līdzekļu piesaistei, ja līdzekļu saņēmējs un apsaimniekotājs ir pašvaldība, nevis konkrētais pasākums vai kolektīvs. Jo šādā gadījumā nav garantijas, ka līdzekļi pilnībā tiks izmantoti paredzētajam mērķim.
R.Karnīte atgādina, ka augošas konkurences apstākļos arī kultūras sfērā galvenais ir cīņa par klientu, tādēļ, veidojot pasākumu plānu, kultūras namu darbiniekiem vēlams rast atbildes uz šādiem stratēģiskas nozīmes jautājumiem:
1) Ar ko kultūras nams nodarbojas? 2) Kas ir kultūras nama klients?
3) Ko klients uzskata par svarīgu kultūras nama darbībā un piedāvājumā? 4) Kāds ir kultūras nama darbības plāns, lai iegūtu klientus? 5) Kā kultūras nams vērtē sava darba rezultātus?
Jāņem vērā arī tas, ka sabiedrībai kultūras nams nav vienīgā pulcēšanās vieta. Šim nolūkam savus pakalpojumus bieži vien mājīgākās telpās piedāvā baznīcas, skolas, bibliotēkas, privātas izklaides un atpūtas vietas. Pateicoties informācijas tehnoloģijas attīstībai, arvien vairāk iedzīvotāju izvēlas pasīvu brīvā laika pavadīšanas veidu, nododoties TV pārraidēm, grāmatu lasīšanai, retāk datornodarbībām.
Jelgavas rajona kultūras namu organizētajos pasākumos absolūts apmeklētāju pārsvars ir valsts tradicionālajiem svētkiem (12 609 apmeklētāji jeb 36,4 procenti no apmeklētāju kopskaita) un izklaides pasākumiem (10 995 apmeklētāji, 31,6 procenti). Turpretim kultūras namu organizētie koncerti, izstādes un izrādes kopumā piesaistījuši tikai 7264 cilvēku auditoriju, kas ir 26,1 procenti no apmeklētāju kopskaita. Pasākumos, kuros piedalījušies profesionālie kolektīvi, bijis 1791 apmeklētājs (5 procenti).
Latvijas mērogā šī aina ir līdzīga, tikai atšķirībā no Jelgavas novada salīdzinoši lielu popularitāti guvuši amatierkolektīvu koncerti.
Sekmēt informācijas apmaiņu
A.Jansone atzīst, ka Latvijā nav izveidojies racionāls valsts, pašvaldību un nevalstisko institūciju kompetences un atbildības sadalījums. Tā rezultātā tiek ierobežota jaunu dalībnieku ienākšana kultūras sfērā.
Arī J.Kurpnieks kā iemeslu daudzām ar tradicionālo mākslu saistītām problēmām piemin faktu, ka likumā «Par pašvaldībām» rajonu pašvaldībām noteiktā kultūras funkcija nav formulēta kā pamatfunkcija. Tā ir «labas gribas, nevis juridiski nostiprinātas valsts atbildības izpausme».
Lai koordinētu kultūras namu darbību reģionālā mērogā, R.Karnīte iesaka izveidot institūciju, kas palīdzētu kultūras namiem organizēt pasākumus, kuru mērķauditorija pārsniegtu vienas pašvaldības robežas. Šādas mazskaitlīgas, ar modernām saskaru tehnoloģijām aprīkotas profesionāļu komandas uzdevums būtu sekmēt informācijas apmaiņu starp kultūras namiem un «neatkarīgiem» pasākumu organizatoriem, piedalīties reklāmas kampaņu veidošanā, kā arī raudzīties, lai novadu kultūras namu tehniskā bāze un radošais potenciāls tiktu izmantots vienmērīgi. Pēc R.Karnītes domām, šādā veidā novadu kultūras norises varētu nodrošināt ne tikai profesionālāk, bet arī lētāk.
Jāpiezīmē, ka Lietuvā darbojas seminārā pārstāvētā Kultūras centra direktoru asociācija, kas ir Tieslietu ministrijas pakļautībā un kam noteiktas daudz plašākas pilnvaras – līdz pat iespējai lūgt prezidentam apturēt ar kultūrpolitiku saistītu parlamenta lēmumu.
Vai nauda sekos reformām?
Kultūras namu optimālais finasējums lielā mērā būs atkarīgs no reģionālās reformas rezultātiem. 1999. gada 20. oktobrī kultūras ministre Kārina Pētersone un īpašo uzdevumu ministrs valsts pārvaldes un pašvaldību reformu lietās Jānis Bunkšs parakstīja starpministriju sanāksmes protokolu «Par funkciju decentralizāciju vai deleģēšanu jaunizveidojamajām reģionu pašvaldībām». Tomēr to izpildi apgrūtina neskaidrības saistībā ar reģionālo reformu.
A.Jansone atzīst, ka Kultūras ministrijas uzdevums ir panākt, lai nozares ietvaros tiek izdalītas nacionālās un reģionālās nozīmes prioritātes. Pašlaik kā viens no nozīmīgākajiem uzdevumiem valsts kultūrpolitikas līmenī ir kultūras decentralizācijas veicināšana kultūras pārvaldē, kas paredzēta arī nacionālās programmas «Kultūra» nostādnēs, lai precīzi noteiktu kultūratbildību visos pārvaldes līmeņos.
Šim nolūkam Kultūras ministrija ir izstrādājusi vairākus programmatiskus dokumentus, bet programmu īstenošanai nepietiek līdzekļu.
Profesionalitāte vai pieejamība?
Jelgavas pilsētas Kultūras un izglītības departamenta direktors Gunārs Kurlovičs semināra dalībniekiem piedāvāja kultūras namu statusa un finansēšanas jautājumus aplūkot pēc kultūrmenedžmenta teorētiskajām nostādnēm sabiedriskajā sektorā. Šajā ziņā iespējami trīs finansēšanas veidi: liberālais, egalitārais un jauktais. Pirmajā variantā tiek apmierināts tikai maksātspējīgās auditorijas pieprasījums, kas izplatīts attīstītajās Rietumvalstīs, kur sabiedrība ir pietiekami turīga, lai saņemtu augstas kvalitātes kultūras pakalpojumus. Otrais variants paredz kultūras funkcijas nodrošināt uz nodokļu bāzes. Šādā veidā kultūras nami tiek finansēti pašlaik, kas to saimniecisko dzīvi novedis strupceļā. Trešais variants, kuru iesaka G.Kurlovičs, paredz apvienot abus iepriekšminētos modeļus. Kultūras un izglītības departamenta direktors uzskata, ka tas ļautu kultūras namiem ievērojami palielināt pašfinansējuma daļu, vienlaikus saglabājot pašvaldības dotāciju. Turklāt pašvaldības tautas mākslas kolektīvi tiktu atbalstīti galvenokārt atkarībā no profesionālajiem kritērijiem (panākumiem skatēs, konkursos, uzstāšanās regularitātes un tamlīdzīgi).
Lai arī semināra laikā pavīdēja šaubas, vai pēc šādiem pārkārtojumiem kultūras nami varēs sevi atpelnīt, kalpojot tikai kultūras mērķim un darbojoties savā teritorijā, vairums semināra dalībnieku G.Kurloviča piedāvāto jaukto modeli atzina par pieņemamu. Tomēr Jelgavas rajona galvenā valsts kultūras inspektore Dzintra Zimaiša atgādina, ka laukos, īpaši rajona nomalēs, tradicionālā māksla nekad neattīstīsies tik vērienīgi kā lielajās pilsētās. Tas liek izvirzīt diskutablu jautājumu, vai, mainot kultūras namu finansēšanas kārtību, noteicošie būs profesionalitātes, vai valsts kultūrpolitikas pamatnostādnēs noteiktie tradicionālās mākslas pieejamības kritēriji.
