Jelgavas Jaunais teātris 13. martā pulksten 17 kultūras nama Mazajā zālē nodod skatītāju vērtējumam izrādi bērniem un viņu vecākiem «Muzikanti».
Sākums meklējams nu jau tālajā 1992. gadā, kad pēc režisoru Agra Krūmiņa un Lolitas Truksnes iniciatīvas kopā ar aktieriem, liela daļa no kuriem pirms tam bija saistīti ar Ādolfa Alunāna teātri, tika izveidots Jelgavas Jaunais teātris (JJT). Pa šo laiku klājies dažādi, jo pēc pirmajiem pieciem veiksmes gadiem A.Krūmiņš aizgāja strādāt par režisoru Ventspils teātrī, bet L.Truksnei tajā brīdī likumsakarīgi svarīgākas kļuva māmiņas rūpes.«Tad mēs gribot negribot kļuvām tāds kā projektu teātris,» atceras aktrise un projektu vadītāja Indra Soika, kura ar JJT saistīta kopš teātra pašiem pirmsākumiem. «Divas izrādes iestudēja ventspilnieks Imants Jaunzems, un viens no iestudējumiem – Vernera Švāba luga «Prezidentes» ar Ainu Rokjāni, Ilzi Rimšu un Ilzi Sutu galvenajās lomās – savulaik kļuva par Latvijas amatierteātru gada labāko izrādi. Alvis Hermanis mūs uzaicināja to nospēlēt Jaunajā Rīgas teātrī, un divas izrādes uz galvaspilsētas skatuves mums bija liels panākums,» turpina I.Soika. – Pēc šiem diviem režisora Imanta Jaunzema iestudējumiem uz Jauno teātri atnāca Ģirts Šolis?Jā, vēl tikai Leldes Stumbres lugu «Spalvas» jau kā viesrežisors iestudēja Agris Krūmiņš. Ģirts Šolis sāka ļoti veiksmīgi – ar Žana Pola Sartra lugu «Aiz slēgtām durvīm», ar ko piedalījāmies arī Baltijas valstu amatieru teātru festivālā «Baltijas rampa». Tai sekoja, manuprāt, ne mazāk veiksmīgā Federiko Garsijas Lorkas «Bernardas Albas māja», Ģirts izveidoja arī savu studiju. Diemžēl ar šīm divām izrādēm sadarbība beidzās.Ģirts ir ļoti aizņemts cilvēks un iesaistīts daudzos projektos, ieskaitot teātri Rīgā un darbu Latvijas Radio, bet mēs sapratām, ka Jelgavas Jaunajam teātrim vajag cilvēku, kurš var ar aktieriem strādāt pietiekami intensīvi un regulāri.– Tad jau pēdējos gados faktiski bijāt projektu teātra statusā?Jā, bet mēs tādi negribam būt. Gribam pastāvīgu režisoru – māksliniecisko vadītāju, kurš par teātri domā stratēģiski, nevis tikai uztaisa vienu divas izrādes, un viss. Gribam kā normālā pulciņā, lai ir savs līderis un vadītājs, kurš virza ne vien šos iestudējumus, bet piedalās arī, piemēram, pilsētas svētkos, lai Jaunā teātra vārds izskan. Gribam būt aktīvi pilsētas kultūras dzīvē, attīstīt teātra studiju, piesaistīt jauniešus. Daļēji tas mums jau sāk izdoties ar topošo izrādi.– Tātad teātri neapmierina režīms, kad tiek iestudēta viena izrāde gadā, ar kuru plūkt panākumus skatēs?Ne katrreiz arī izdodas. Ar «Bernardas Albas māju» lielu panākumu nebija, toties Sartra lugas iestudējums izdevās. Cik zinu, tas bija nozīmīgs arī Ģirta režisora karjeras izaugsmē, jo, pateicoties tam, viņš tika uzaicināts savu diplomdarbu iestudēt Nacionālajā teātrī.– Jaunās izrādes «Muzikanti» afišā lasām: režisors R.Svjatskis.Rihardu Svjatski mums «piespēlēja» Latvijas Kultūras koledža. Teātrī domājām, kā rīkoties tālāk, ko darīt bez režisora. Anna Jansone (Tradicionālās kultūras un skatuves mākslas nodaļas vadītāja Kultūras koledžā – red.), kas arī savulaik bija cieši saistīta ar Jelgavas Jaunā teātra tapšanu, ieteica Rihardu kā vienu no spējīgākajiem koledžas studentiem, kurš drīz vien beigs bakalaura programmu, ja nemaldos, kā izcilnieks.Viņš tiešām mums ir jaunais daudzsološais, kuram esam ļoti pieķērušies. Rihards nāk ar pilnīgi jaunu, pozitīvu un iedvesmas pilnu skatījumu. Kā izdosies, redzēsim šo svētdien.– Nu esam nonākuši līdz «Muzikantiem». Vai iestudēt brāļu Grimmu pasaku bija jaunā režisora ideja?Faktiski mēs viņu nostādījām fakta priekšā, jo strādāt ar «Brēmenes muzikantiem» – tāds bija pirmais noteikums. Tam ir sava priekšvēsture, jo tieši šādas izrādes projektu pagājušajā gadā iesniedzām Kultūras padomē.Pirmkārt, mums teātrī ļoti gribējās iestudēt bērnu izrādi. Par «Brēmenes muzikantiem» izšķīrāmies, kad radās ideja piesaistīt Baltijas Jauno mūziķu skolas audzēkņus un izveidot muzikāli un aktieriski krāšņu izrādi. Rihards piekrita.Piekrita arī pasniedzējs Endijs Rozenbergs, un nu mums izrādē būs «dzīvā» mūzika, ko spēlēs trīs dzīvi mūziķi: Māris Izaps, Pauls Kozarovs un Toms Romaņenko.– Sanāk, ka režisoram Svjatskim tiešām vairs nebija kur sprukt, ja viss bija jau iepriekš nolemts.Mums bija tikai ideja, bet to scenārijā pārvērta tieši Rihards. Ja ievērojāt, izrāde saucas vienkārši «Muzikanti», neakcentējot Brēmenes vietvārdu. Tas tāpēc, ka sižetā organiski ievītas Krilova fabulas, un arī tas ir režisora radošais pienesums.– Mūziķus nosaucām, bet kā ar aktieriem?Aina Rokjāne būs ēzelis, Zaiga Zariņa – Suns, Juris Bandenieks – Gailis un Indra Soika – Kaķis. Tie ir tā saucamie teātra «vecie buki». Jaunos muzikantus spēlēs Ulvis Katišs, Jēkabs Kalnājs, Arturs Knope, būs arī Kristiāna Sālzirne, Ieva Mārtiņa un Anete Zača, kas darbojās kā kustību konsultante, nekas nebūtu tapis bez mākslinieces Ievas Ekmanes.
