11. novembra vakars. No darbiem Rīgā atbraukušie jelgavnieki, kā parasti, caur stacijas parku steidzas mājup.
11. novembra vakars. No darbiem Rīgā atbraukušie jelgavnieki, kā parasti, caur stacijas parku steidzas mājup. Svecēm izrotātajam Lāčplēsim pievērš uzmanību tikai daži. Kāda gan tur vairs daļa gar senām cīņām un to varoņiem! Pasaule mainās. Tomēr ir cilvēki, kam vēsture, patriotiskas lietas nozīmē daudz. Tāds ir arī Ilgars Puškevics. Pensionēts veterinārārsts, politiski represētais, zemessargs un Oskara Kalpaka pieminekļa izveidošanas dedzīgs atbalstītājs.
“Ziņu” lasītājiem labāk pazīstams ir Ilgara brālis Alfrēds Egils Puškevics, grāmatas “Ekspedīcija “Vjatlags 99″” autors. Vīrs, kas, pētīdams sava tēva un citu 1941. gada 14. jūnijā un vēlāk izsūtīto tautiešu pēdas padomju soda nometnēs, uzgājis unikālas lietas, kurām ir sava vieta mūsu vēsturē. Taču arī jaunākā brāļa Ilgara dzīve ir interesanta ar aktīvo darbošanos. Tādēļ šoreiz par to.
Abi brāļi dzimuši Ventspilī policijas uzrauga Alfrēda Ērika Puškevica un viņa sievas Annas ģimenē. Jaunākais Ilgars nāca pasaulē 1933. gadā, vecākais Alfrēds ir par diviem gadiem un diviem mēnešiem vecāks. “Visi mūsu onkuļi un māte bija aizsargi, arī tēvu parasti redzēju formā tērptu. Tādēļ gluži neviļus mums bija tuvas karavīru lietas,” stāsta Ilgars Puškevics. Jau bērnībā izzinātajos varoņstāstos bija arī leģenda par Oskaru Kalpaku. Padomju okupācija šīs ģimenes dzīvi negaidīti un traģiski pārvērta, tomēr agrākie ideāli ir saglabājušies.
Ob, sidi, ņahar…
Par to, ka draud izrēķināšanās ar brīvajai Latvijai uzticamiem cilvēkiem, Puškevicu ģimene zināja. Tēvs Ventspilī par policijas uzraugu bija dienējis no 1919. līdz pat 1940. gadam. 1941. gada jūnijā Puškevici nenakšņoja savā dzīvoklī, bet gan pie radiem laukos. Tomēr dienā ģimene atgriezās pilsētā. 14. jūnijā viņi konstatēja, ka dzīvokļa durvis ir uzlauztas. Ieejot iekšā, tēvs tika arestēts. Mātei ar abiem dēliem varas kalpi viltīgi atļāva palikt. Viņi ķērās pie dzīvokļa kārtošanas, jo ģimenes prombūtnē tajā bija veikta nesaudzīga kratīšana, mantas mētājās pa grīdu. Vēlu vakarā, kad darbs kaut cik bija pabeigts, bez tēva palikusī ģimene devās pie miera. Piecos no rīta māte modināja dēlus, jo bija atnākts pakaļ arī viņiem.
Tēva liktenis bija tāds kā vēl apmēram trīs tūkstošiem no 1941. gadā Vjatlagā nonākušajiem Latvijas vīriem. Mokpilna bada nāve pirmajos divos ieslodzījuma gados.
Māte ar dēliem nokļuva Krasnojarskas novada pašos ziemeļos Jeņisejas krastā. Tur kopā ar citiem izsūtītajiem latviešu, Volgas vāciešu, kalmiku, kā arī vietējo ņencu bērniem abi brāļi gāja skolā. Vēl tagad Ilgars var noskaitīt “ob, sidi, ņahar, čet…” un tā tālāk ņencu valodā līdz desmit. Pateicoties vietējo iedzīvotāju atbalstam, Puškevici galīgu badu necieta. Māte, agrākā aizsargu pulka ārste, tur bija vienīgais mediķis ļoti plašā apkārtnē. Viņa spēja būt gan terapeits, gan ķirurgs, gan ginekologs. Vajadzēja gan ārstēt apsaldējumus, gan pieņemt dzemdības. Par pēdējo parasti tika maksāts ar kādu zivi, medījumu. Taču ne tikai izsūtītie, arī vietējie iedzīvotāji daudz slimoja. Turklāt jau tolaik sākās mazo ziemeļu tautu nodzirdīšana ar spirtu. To lietojuši pat bērni. Kara laikā mazās devās – kā zāles – tika dalīti amerikāņu palīdzības pārtikas produkti – milti, žāvēti kartupeļi, pat ķiploku un olu pulveris.
Ar “tīru” pasi
1947. gadā, kad vecākajam dēlam Alfrēdam pienāca sešpadsmit gadu, mātei radās plāns, kā zēnus dabūt atpakaļ uz Latviju. Pārdodot mantas un pieliekot klāt savus ietaupījumus, viņa sataisīja “kukuli” vietējai varai. Tā Alfrēds dabūja “tīru” padomju pasi, kurā nebija atzīmes par izsūtījumu. Paņēmusi līdzi abus dēlus, māte devās uz kvalifikācijas celšanas kursiem Krasnojarskā. Tur zēni tika iesēdināti vilcienā un trijās nedēļās nokļuva Ventspilī, pēc tam ar zirgu atvesti uz astoņus kilometrus attālo Vārvi pie vectēva, kas Kurzemes jūrmalā kalpoja kā baptistu mācītājs. Vācu laikā viņš avīzēs bija nozākāts par ebreju slēpšanu. Arī komunistu laikos viņš centās rīkoties tā, lai būtu saskaņā ar Dievu. Protams, mazdēli tika pieņemti un aprūpēti. Vispirms gan tika apbrīnotas viņu drēbes un izskats, kādā tie pārradās no izsūtījuma. Jāpiebilst, ka māte Latvijā pārbrauca tikai 1989. gadā.
Saldū brīvāks gars
Vecākais brālis Alfrēds Ventspilī pabeidza krievu vidusskolu un, kas visai savādi, neskatoties uz politisko neuzticamību, tika pieņemts Kara topogrāfu skolā Sanktpēterburgā. Kā virsnieks viņš dienēja Urālos, Tālajos Austrumos. Jaunākais Ilgars pēc Vārves pamatskolas, Jeņisejas plašumu apgarots, domāja iet jūrskolā. Taču tur viņa iesniegumu izbrāķēja. Puisis nolēma mācīties veterinārmedicīnu Kazdangā. Taču lauksaimniecības tehnikuma direktors Ilgaram palūdza atnest zīmi, ka nav bijis izsūtīts. Labi, ka mirkli vēlāk direktora sekretāre, laipna un izpalīdzīga kundze, ieteikusi doties uz Saldu, kur līdzīgā tehnikumā vadība ir mazāk bailīga.
“Kad pārbraucu no izsūtījuma, biju ļoti vājš. Skaitījos plaušu tuberkulozes slimnieks, kas atbrīvots no fizkultūras un dziedāšanas. Tehnikumā noskatījies, kā vecākie puiši, kas jau bija izgājuši leģionu, cilā divpudu bumbas, arī sāku trenēties svarcelšanā. Otrajā kursā kļuvu par Saldus rajona čempionu.” Ceļojot no tehnikuma uz mājām, Ilgaram nācās iet garām Airītēm – Kalpaka pēdējai cīņu vietai. Tēvabrālis Fricis, agrākais Ventspils aizsargu pulka adjutants, kas tolaik Vārves apkārtnē slēpās no vajātājiem un ar Ilgara palīdzību uzturēja sakarus ar ģimeni, jaunietim pastāstīja vairāk par Latvijas bruņoto spēku pirmo komandieri. Piemineklis Airītēs tika nogāzts un aprakts mežā, taču kopš tā laika šī leģenda Ilgaram nelika miera.
Kalpakam būs piemineklis
Savās veterinārfeldšera darba gaitās viņš nokļuva Jelgavas pusē, kur ar kundzi Ilgu izveidoja ģimeni, izaudzināja meitas Ingu un Litu, kas kļuvušas par mediķēm. Arī ar to, kā aug mazbērni, Ilgars ir apmierināts. Atmodai sākoties, viņš ņēmās pa Tautas fronti un jau 1991. gada decembrī deva zemessarga zvērestu. “Laiks daudziem likās šaubīgs. Tā tiešām bija Dieva griba, ka mēs uzvarējām tos, kuriem bija milzīgs militārs spēks. Kad sāku darboties Tautas frontes akcijās, vienmēr atcerējos, ka aiz manis stāv ļoti daudzi no tiem, kuru vairs nav. Ja Dievs man devis izdevību palikt starp dzīvajiem, tad jārīkojas kaut vai viņu dēļ,” motivējot savu rīcību, saka Ilgars Puškevics.
Jau vairākus gadus sirmais raksturā stingrais vīrs darbojas Oskara Kalpaka pieminekļa fondā. 2003. gada konkursā uzvarēja tēlnieka Gļeba Panteļejeva un arhitekta Andra Veidemaņa projekts “Pret straumi”. Pieminekļa atklāšana Rīgā paredzēta 2005. gada 22. jūnijā, kad pirmās brīvvalsts laikā Cēsu kauju jubilejas ietvaros tika atzīmēta Varoņu diena. Ilgars Puškevics par šo pieminekli stāsta gan skolās, gan pie zemessargiem. Viņš vairākkārt ticies ar Kalpaka brāļa meitu Āriju Grundmani – Kalpaku, kas, atgriezusies no trimdas, strādā sava onkuļa, tautas varoņa, piemiņas vārdā. Ilgars ir atgriezies jaunību dienu leģendas varā un jūtas labi.
