Noklausoties valdības sēžu laikā Izglītības un zinātnes ministrijas darbinieku un izglītības ministra ziņojumus par vajadzīgajām pārmaiņām izglītības likumdošanā un jaunajām programmām izglītībai, man radās pārdomas, kam domāta tā birokrātija.
Noklausoties valdības sēžu laikā Izglītības un zinātnes ministrijas darbinieku un izglītības ministra ziņojumus par vajadzīgajām pārmaiņām izglītības likumdošanā un jaunajām programmām izglītībai, man radās pārdomas, kam domāta tā birokrātija, kas šodien Latvijā veido izglītības politiku, un kā interesēs tā strādā? Vai, piekopjot šādu politiku, mēs nesaņemsim augli, kas nebūs ēdams?
Skolas misija un uzdevums, manuprāt, šodien, tāpat kā vienmēr, ir sagatavot jaunu cilvēku aktīvai dzīves pozīcijai un līdzdalībai, lai konkurences cīņā darba tirgū viņš spētu nodrošināt sevi un savu ģimeni. Izglītības mērķis tāpēc varētu būt palīdzēt jaunam cilvēkam izprast savas spējas un līdz ar to nekļūdīties turpmākās profesijas izvēlē. Šodienas sociāli ekonomisko pārmaiņu laikā ir par maz dot skolēnam tikai labas zināšanas dažos mācību priekšmetos, jo nākotnes profesijas izvēle ir atkarīga ne tikai no jaunā cilvēka interesēm, bet gan vairāk no viņa individuālajām īpašībām un spējām. Turpretim Izglītības un zinātnes ministrija par izglītības mērķi ir nosaukusi «iegūt zināšanas un prasmes humanitāro, sociālo, dabas un tehnoloģiju zinību jomās». Domāju, ar šīm tiešajām zināšanām mācību priekšmetos ir par maz. Daudzi no mums skolas gados ne reizi vien ir uzdevuši jautājumu: «Kam man vajadzīgas konkrētas zināšanas konkrētā mācību priekšmetā un vai es vispār kādreiz izmantošu šīs zināšanas?»
Par mācību grāmatām. Piedāvātā izglītības sistēma sāk atkārtot vecās kļūdas. Jauniešus cer aplaimot ar zināšanām, nepiemērojot tās katram individuāli. Izglītības un zinātnes ministrijas sagatavotajā projektā «Programma izglītības nodrošināšanai izglītības vecuma bērniem» konstatēts, ka ar katru gadu palielinās ģimenes izdevumi par mācību līdzekļiem un grāmatām. Es kā divu bērnu tēvs zinu, cik neracionāla no ģimenes budžeta viedokļa, mazturīgajās ģimenēs arī neiespējama, ir mācību grāmatu iegāde. Mācību grāmatas ir dārgas, un tās bieži mainās. Sākot mācību gadu, skolēnam ir jāiegādājas jaunas mācību grāmatas dažādos priekšmetos, bet bieži mācību gads vēl nav beidzies, kad šī grāmata vairs nav derīga. Mainās mācību programmas, un tām līdzi arī grāmatas. Vai nebūtu Izglītības un zinātnes ministrijas uzdevums noteikt ilglaicīgu mācību programmu saturu un apstiprināt tam atbilstošas mācību grāmatas? Tad tās varētu iespiest lielākā metienā 20 30 tūkstošu, nevis divus trīs tūkstošus kā tagad un šo grāmatu pašizmaksa būtu lētāka. Iedzīvotāju ienākuma nodoklī ir paredzētas atlaides par izglītībai tērēto naudu 90 latu vienam iedzīvotājam valstī.
Šīs atlaides varētu attiecināt uz mācību grāmatām, ko iegādājas vecāki saviem bērniem. Varbūt tad šis nepanesamais slogs ģimeņu budžetam samazinātos un mācību grāmatas saviem bērniem varētu iegādāties ģimenes ar maziem ienākumiem.
Par skolas direktoru kompetenci. Skolas direktors vēl nav kļuvis saimnieks savā skolā. Ar skolu valdes priekšsēdētāju viņš saskaņo skolotāju un skolas darbinieku štatu sarakstu un skolas budžetu, bet tajā pašā laikā no viņa prasa pilnu atbildību. Manuprāt, jāveido situācija, kad skolas direktors var veikt skolas menedžmentu, jo viņš labāk par visiem zina, cik skolēnu mācās skolā, cik skolotāju un kādas slodzes strādā, kā maksimāli racionāli pilnveidot materiāli tehnisko bāzi un cik naudas tam ir vajadzīgs.
Bērni ar speciālām vajadzībām. Latvijas speciālās izglītības iestādēs mācās 8200 bērnu. Šo bērnu izglītībai valsts 1998. gadā tērē 15 miljonu latu. Taču tikai 1500 bērnu, kas mācās speciālās izglītības iestādēs, ir bērni invalīdi. Kas tad ir pārējie šajās skolās? Lielākā daļa no tiem ir bērni no nelabvēlīgām ģimenēm, «ielaisti» bērni. Vai, domājot par šo bērnu un sabiedrības nākotni, nebūtu jāatrod viņiem vieta vispārizglītojošās skolās, attiecīgi profesionāli sagatavojot un apmaksājot pedagogus? Vispārējās izglītības sistēmā viena bērna izglītība valstij un sabiedrībai izmaksā no 250 līdz 400 latu gadā, bet speciālās izglītības sistēmā līdz 1800 latu gadā.
Par pedagogu izglītību. Konkursa «Latvijas vidusskolēns 90. gadu beigās» dalībnieki raksta par 80. un 90. gadu miju skolā: «Skola pēkšņi kļuva citādāka, mainījās vērtības, radās jauni mērķi un ideāli. Skolotāji ir tie paši, bet runā savādāk.» Ko varētu mainīt pedagogu izglītībā? Latvijā daudz runā par mazajām lauku skolām un to misiju. Skolotājam vajadzētu dot zināšanas katram konkrētam skolēnam, sagatavojot to aktīvai dzīvei un darbam. Manuprāt, pedagogu izglītības pamatā ir jābūt pedagoģiskajām zināšanām un tikai pēc tam konkrētam mācību priekšmetam. Jaunos skolotājus būtu lietderīgi sagatavot vairāku mācību priekšmetu pasniegšanai ķīmijā, matemātikā un vēsturē, bioloģijā un fizikā, vēsturē, ģeogrāfijā un svešvalodās, jo ikviens no augstskolu beigušajiem ir apguvis gan svešvalodu, gan dzimto valodu. Īpaši lauku skolās vairāku priekšmetu pasniegšanas savienojamībai vajadzētu kļūt par normu. Tas palīdzētu regulēt arī skolotāju darba samaksu, kurai vajadzētu nodrošināt iespēju skolotājam uzturēt sevi un savu ģimeni, garīgi un profesionāli pilnveidoties.
