Svētki, ar kuriem latviešu koru kopmuzicēšanas kustība atzīmēja savus simt trīsdesmit gadus – tradicionāli un reizē tādi, kas vismazāk līdzinās iepriekšējiem.
Svētki, ar kuriem latviešu koru kopmuzicēšanas kustība atzīmēja savus simt trīsdesmit gadus – tradicionāli un reizē tādi, kas vismazāk līdzinās iepriekšējiem, ja ar tiem domājam «regulāros», divdesmit otros 1998. gada dziesmu un divpadsmitos deju svētkus, nevis režijas ideju ģeneratoru «ārkārtas mobilizāciju» «Rīgai 800».
Galvaspilsētas jubilejā sākto ideju turpināšana, kā zināms, ir ne viena vien nule izskanējušo svētku satura un formas jauninājuma pamatā (jauniešu koru koncerts, pūtēju orķestru diena, videomākslas plaša (un veiksmīga) iesaistīšana).
Tradicionālais – ar seno vēsturi vienojošā klasikas daļa koru programmās un pats kopkora dižkoncerta fenomens.
Atšķirīgais – šo un citu sarīkojumu tematiska viengabalainība, milzums jaundarbu, bez kuriem neiztika gandrīz neviena plašāka uzstāšanās no deju lieliestudējuma, kurā bija tikai šai reizei īpaši sacerēti darbi, līdz pirmatskaņojumiem «dziesmu karos», citos lielajos koncertos Rīgas centrā un, protams, Mežaparkā viendabīgajiem koriem un visiem 13 tūkstošiem dziedātāju.
Deju lieliestudējuma «Mana pasaule» krāsainība no skaņu un kustību izteiksmē koncentrētajiem četru pirmelementu izdejošanas ievadiem līdz «Debesu kalēja» noslēguma zīmējumam, kas, lietus dēļ kopmēģinājumā nepabeigts, Uģa Prauliņa skaistās mūzikas pavadījumā, vienalga, sasēja gana majestātisku mezglu vairāku stundu tematiskā pavediena galā.
Lielāko veiksmju vidū noteikti ir latviešu populārās mūzikas zelta fonda iedzīvināšana solistu un jauniešu koru koncertā. Tiesa, aiz roka un popa dziedātāju mikrofonu decibeliem korus bieži vien nevarēja sadzirdēt. Koncerta mākslinieciskais vadītājs Juris Vaivods piekrita, ka apskaņošanas problēma būs pirmā, kas jārisina ieceres turpinātājiem. Dalība koncetā bija paredzēta kā balva labākajiem skatēs, kuri kļuva zināmi tikai aprīlī, un īsā mēģinājumu laika dēļ neīstenota palika doma korim apgūt solistu pavadītāju («backing») vokāla partijas. Dažs korists pēc koncerta savukārt atzinās – bez vainas nav bijušas arī tādas gluži neparedzamas likstas kā ķibeles ar balsi, zaudējot modrību pēc saspringtajiem «dziesmu kariem». Lielu daļu «Skonto» stadionā sanākušās tautas, kas uz Mežaparku klausīties kori «a capella» varbūt nedotos nekad, viens XXIII dziesmu svētku notikums par sprīdi tuvināja visai simt trīsdesmitgadīgajai tradīcijai, kuras sākums galu galā arī meklējams demokrātiskas, tas ir, visas tautas kopādziedāšanas gatavībā.
Šādu gatavību svētdien apliecināja arī kāds tautas tērpos ģērbušos puišu pulciņš 11. tramvajā pa ceļam uz noslēguma koncertu. Acīmredzot no vīru kora, jo ceļu pie Brasas stacijas viņi sāka ar Imanta Kalniņa «Varoni gaidiet!» un līdz pat Mežaparkam citu pēc citas pa visu vagonu daudzbalsīgi rāva vaļā pārējās dziesmas no viendabīgo koru koncerta programmas, pēc katra priekšnesuma izpelnoties pārējo pasažieru tikpat skaļus aplausus.
Šīs gatavības mazināšanos, iespaidus par vīriešu un sievu «Teiksmu par latvieti» un svētku noslēguma koncertu klāstot, atzīst bijušie un pašreizējie koristi. Pirms pieciem gadiem tādu dziesmu, ko publika ar pirmajām skaņām pazina, izjuta, vēlējās dziedāt līdzi, bija daudz vairāk. Tāda noskaņa kā šā noslēguma koncerta beigās toreiz valdīja daudz ilgāk, un sadziedāšanās nerimās vēl labu laiku pēc pusnakts, atceras kāda 1998. gada dziesmu svētku dalībniece.
«Visus dziesmu svētku 130 gadus arvien bijusi viena problēma (palasiet vecas avīzes!) – repertuārs. Nav ko dziedāt! Mīļās dāmas, tas ir tāpat kā jums «nav ko vilkt mugurā». Atveru skapi – nav, atveru nošu mapi – nu nav! Vienmēr ir tā: komponisti grib, lai būtu drusciņ tāds samudžināts, krusta dūrienos, ar tādu un tādu piegriezumu. Viņiem arī gribas būt mūsdienīgiem. Bet, no otras puses, koris saka, ziniet, šito mēs nevaram nodziedāt, tas mums ir par grūtu. Un tad ir tas ļoti sarežģītais zelta vidusceļš.» Tā, kā norāda komponists un «dziesmu karu» žūrijas priekšsēdis Juris Karlsons, ir tikai pusbēda, ja runa ir par mūzikas rakstīšanu dziesmu svētkiem, ko viņš dēvē par «lielām aprēķina laulībām», kurās piemērotam kompozīcijas garumam jāsadzīvo ar izpratni par kopkora tehniskajām iespējām. «Jo viens ir, kad nodzied «Ave Sol» koris, kas var nodziedāt visu – no augšas līdz apakšai un otrādi. Bet daudzi tūkstoši – tas ir tā kā devītais vilnis: vai nu jāpieliecas, vai jāceļas pāri, vai jāiet tā kā sērfotājam kopā ar to – jāatrod saķere. Un problēma vienmēr ir: man liekas, ka mēs, autori, esam vienoti tādā skaistā, iemācītā, it kā latviskā domāšanā: kāda tautasdziesmas intonācija, daži modernāki paņēmieni, lielākoties vieni un tie paši… Un, kad es divas dienas žūrijā to klausos, vairs nevaru atcerēties, kura dziesma kam pieder,» atzīstas komponists, piebilstot, ka skates spilgtāko sniegumu pamatā visvairāk bija tieši spēja repertuāra izvēlē pacelties pāri «skaistās, iemācītās, it kā latviskās domāšanas» augļiem, izraudzīties ar pilnu pārliecību dziedamo – to, kas pašiem apliecina kolektīva individualitāti, citiem jauno, bet atmiņā paliekošo. Vai pārvarot «viss jau uzrakstīts» sajūtu un ķeroties pie dižkoncertu programmas vērienīgas atjaunināšanas, to pašu izdevies izdarīt ar visu dziesmu svētku repertuāru? Vairuma aptaujāto klausītāju atzinumus izsakot Jura Karlsona vārdiem, viņi abos koncertos Mežaparkā lielākoties jutušies kā «karu» žūrijas vadītājs garākos programmas vienveidīguma brīžos LU Lielajā aulā. Taču bija arī patīkami izņēmumi, ko sagādāja gan atskaņotāji, gan autori. Kas atceras, kā noslēguma koncerta skatītāju tērgāšana mitējās, vienam pašam «Kamēr…» paceļot balsi Ulda Stabulnieka «Barona» melodijā, kas noliegs – arī jauno vidū ir skanīgas dziesmas, kas meistaru sniegumā spēj pārliecināt estrādes solus ar visiem sēdētājiem. Cik pārtaps klausītājiem pazīstamos, sevī piebalsojamos, citiem vārdiem, tādos skaņdarbos, kurus jaunas «asins pārliešanas» reizē no repertuāra nebūs tik vienkārši svītrot, tas laika, pašu komozīciju un… lauku koru ziņā. Pēc svētku darba grupas vadītāja, diriģenta Romāna Vanaga teiktā, tieši šo kolektīvu repertuāru tradicionāli vislielākajā mērā arvien veidojusi dziesmu svētku programma.
