Netālu no 2. ģimnāzijas Mātera ielā 40 ir pārtikas preču veikals. Piektdien, 23. oktobrī, ap pulksten 14.30 iegāju iepirkties.
Netālu no 2. ģimnāzijas Mātera ielā 40 ir pārtikas preču veikals. Piektdien, 23. oktobrī, ap pulksten 14.30 iegāju iepirkties. Līdzās zeņķis, gadi divpadsmit trīspadsmit. Prasa cigaretes. Pārdevēja dod. Pārsteigts prasu viņai, vai tad tā drīkst puikam taču nav astoņpadsmit. «Nav gan», saka pats pircējs, bet pārdevēja to neņem vērā ka tik nauda nāk…
Īpatnēja pieeja skolēnu audzināšanā ir arī Jelgavas autobusu parkam. Nezinu, vai Ļubļinskas kundzei ir iznācis ieskatīties, kā piektdienās līdz pat jumtam tiek piestūķēti Zaļenieku maršruta taksobusi. Skaties tikai, ka paliec ar veseliem locekļiem. Bet skolas jaunskungi sēž un vēl ņirgājas viņiem taču ir biļetes. To, ka tādas ir arī večiņām, neviens neņem vērā. Arī šoferis ne. Viņš ir glauns ar šlipsi, kārtīgs, solīds. Bet vai tā šlipse saburzītos, ja viņš mikrofonā sacītu, piemēram, šādus vārdus: «Jaunie ļaudis, lūdzu dodiet vietas vecākiem cilvēkiem!» Vai tāds audzinošs moments mūsu autobusos vairs nav paredzēts? Ja nav, varbūt tomēr vajadzētu to ieviest?
Satiku pazīstamu kino darbinieci. Viņa šausminās: stundu laikā skolēni nāk kinoteātrī «Zemgale» un dirn pie spēļu automātiem. Kāpēc skolotāji viņus nemeklē? Krūmiņ, uzraksti taču! Rakstu vai tiešām skolotājiem ar savu stundu darbu un piespiedu papīru rakstīšanas kaudzēm par nieka grašiem vēl būtu par maz darba? Vai patiešām viņiem vēl būtu jāskrien pa pilsētu palaidņus meklēt, kamēr kārtīgie sēdētu klasē un gaidītu? Vai tad vecākiem tas nebūtu jādara? Un kāpēc paši kino darbinieki nevarētu pasekot, kas tie par spēlētājiem.
