Viena no mūsdienu jaunatnes būtiskākajām problēmām saistīta ar nodarbinātību. Tā nav tikai problēma, kā nopelnīt naudu eksistencei, bet arī, kā nodarbināt savu prātu un kur likt enerģiju.
Viena no mūsdienu jaunatnes būtiskākajām problēmām saistīta ar nodarbinātību. Tā nav tikai problēma, kā nopelnīt naudu eksistencei, bet arī, kā nodarbināt savu prātu un kur likt enerģiju.
Redzam jauniešus, kas lieto alkoholu un narkotikas. Diemžēl saskatām tikai sekas, nevis cēloni, kas tās radījis. Alkohols un narkotikas ir tikai prāta darbības procesa rezultāts. Jaunietis cenšas rast atbildes uz dažādiem jautājumiem, taču, tās neatradis, ieslīgst deģeneratīvās darbībās, kas izraisa viņa bojāeju vai pilnīgu intelektuālo atrofiju. Tādēļ svarīgi ir nevis tikai akli cīnīties ar narkobiznesu, bet neliegt pašiem jauniešiem domāt un izvēlēties savu dzīves ceļu.
Nonākam pie vēl kādas būtiskas problēmas, kas skar izglītību un apmācības sistēmu kopumā. Iesīkstējušās normas skolēnam pieprasa domāt pēc iepriekš sastādītām «programmām». Piemēram, tajā un tajā vēstures posmā tāds un tāds karavadonis izdarīja būtisku stratēģisku kļūdu. Bet kā gan mēs varam zināt, ka šis karavadonis ir kļūdījies? Varbūt kļūdāmies mēs? Varbūt mēs neizprotam vēsturisko procesu patieso attīstību un neesam ņēmuši vērā vairākus faktus, kas attiecas tieši uz minēto problēmu risinājumu? Un galu galā – varbūt karavadonis ir pieņēmis vienīgo tam brīdim atbilstošo lēmumu, atrisinājis problēmu mūsu «stereotipiski iesīkstējušajiem» prātiem netradicionāli un nepieņemami. Taču viņa risinājums vēlāk izraisījis noteiktas likumsakarības, padarot iespējamu tālāko vēstures attīstību. Ikviens mūsu spriedums – «programma» – uzskatāms par nepilnīgu un neobjektīvu.
Bet kā atrisināt šo mācību programmas problēmu tā, lai netiktu traumēta visa izglītības sistēma kopumā un neciestu jauniešu zināšanas un intereses? Turpat slēpjas atbilde. Varbūt beidzot iemācīt jauniešiem pašiem risināt jautājumus, kuru izpratnes ģeniālā vienkāršība varētu izrādīties nepieejama izglītoto, informācijas pārsātināto prātu robežām?
Uz pasauli lūkojamies caur iepriekš izveidotām prizmām, kas nevis pilnveido mūsu zināšanas par kādas lietas un parādības būtiskajām cēloņsakarībām, bet gan atdala apziņu no patiesas pasaules uztveres sfērām, radot būtiskus šķēršļus, kas traucē apziņai attīstīties, vēlāk novedot mūs alkohola un narkotisko vielu atkarībā.
Tātad problēma slēpjas ne tikai individuālajā apziņā, bet arī kolektīva līdera problēmas izpratnē. Tas ir ļoti aktuāli, jo pašreizējais laikmets novedis pie tādas idejiskas pārsātinātības, ka licis zaudēt uzticību sabiedrības līderiem, un garīgo vērtību devalvācijas. Tas nozīmē, ka ikviens sabiedrības loceklis nevar justies drošs, jo tam nav savu ideju un vērtību, ko ievērojot, varētu pieņemt kādu lēmumu, lai tas nekaitētu sabiedrības labklājībai.
Tātad sabiedrībai nepieciešami līderi, kas spētu radīt jaunas idejas un ideoloģijas, kas vēlāk ievirzītu sabiedrību miera un harmonijas gultnē. Kur tādus iegūt? Ievest no ārvalstīm par lielu naudu un ar mazu atdevi vai arī pašiem mēģināt izaudzināt no jaunatnes, kas nemaz tik ļoti netiecas pēc apreibināšanās, bet pēc sevis apzināšanās?
